Rietumos no ēdenes

Krastā, kur atklātā saulē strādāja fārgaju brigāde, zvilnēja laivas. Atbraucējas piedzina savējās tām līdzās, un Vaintē vērsās pie darbu vadītājas Žekakotas, kura lūkojās no liela koka paēnas.

- Pastāsti man par savu darbu, — Vaintē teica.

- Virzās uz priekšu lieliem soļiem, eistaā. Divas kravas olu jau aizsūtītas uz pilsētu. Gūstām visus mazuļus, ko vien jaudājam. Tie ir pastulbi; noķert nav grūti.

Viņa noliecās pār iežogojumu sev pie kājām, strauji tvēra tajā un izslējās, aiz astes turot aligatora mazuli izstieptā rokā. Tas locījās, šņāca un tiecās aizsniegt viņu ar sīkajiem zobeļiem.

Vaintē apmierināta pamāja:

- Labi, ļoti labi. Briesmas novērstas un vēders pilns. Gribētos visām mūsu problēmām rast tik apsveicamu risinājumu, — viņa pagriezās pret Stalanu: — Vai ir vēl kāda dējumu vieta?

- Starp šejieni un pilsētu vairs nav. Kad te būs iztīrīts, dosimies augšup pa upi un tālāk purvos. Tas prasis laiku, bet kas jādara — jādara.

- Labi. Un pirms atgriešanās pilsētā vēl apraudzīsim jaunos laukus.

- Man jāatgriežas pie citām medniecēm, eistaā. Žekakota pati tev parādīs ceļu, ja var tā sarunāt.

- Var, — Vaintē piekrita.

Pēc vēja pilnīgas norimšanas gaiss saules speltē bija kļuvis smacīgs. Laivas devās atceļā, un Vaintē manija, ka debesīm piejaukusies savāda, agrāk nemanīta dzeltenīga nokrāsa. Pat klimats šajā dīvainajā pasaules nostūrī bija neparasts. Jau gabaliņu lejpus pa upi atkal sacēlās vējš, bet šoreiz tas pūta no muguras. Vaintē pagriezās un ievēroja tumšu līniju parādāmies virs apvāršņa. Viņa norādīja turp.

- Žekakot, ko tas varētu nozīmēt?

- Nezinu gan. Kaut kādi mākoņi. Nekad neesmu redzējusi neko tamlīdzīgu.

Melnie vāli traucās šurp neticamā ātrumā. Vēl pirms mirkļa klājušies kā

viegla ēna virs kokiem, tie tuvojās, izpletās un aptumšoja debesi. Līdz ar tiem.itdrāzās vējš un pēkšņi iegāza kā ar dūri. Viena laiva no sāniskā trieciena apgāzās.

Atskanēja kliedzieni, bet, laivas pasažierēm izveļoties sabangotajā ūdenī, ludaļ aprāvās. Laiva ienira, šķaidījās un pūlējās atgūt līdzsvaru, kamēr viļņos i/kaisītās jilanē pajuka uz visām pusēm, glābdamās no laivas konvulsijām. Ar mokām izdevās visas izvilkt no bangām uz citu laivu klājiem. Neviena nebija cietusi, kaut arī visas atstājušas okeānu pirms daudziem gadiem un peldēja neveikli. Vaintē izkliedza komandas, līdz viena no varonīgākajām fārgajām, paaugstinājuma alkās gatava riskēt ar dzīvību, aizpeldēja pie joprojām nemierīgās tukšās laivas un centās iezvelties tajā. Asi uzkliegdama, viņa dunkāja dzīvnieku vārīgajā punktā, lidz beidzot tas sāka pakļauties komandām.

Virs galvas mežonīgi gaudoja vējš, un arī pārējās laivas draudīgi zvārojās. Visām jilanē brāzmainajā lietusgāzē pār acīm pārvilkās trešais plakstiņš un nāsis i ieši sakļāvās. Tad vētras aurus pārmāca brīkšķi mežā, gāžoties varenam Kokam, kas aizrāva sev līdzi pulciņu smalkāku stumbru.

Vaintē nebija cerību pārkliegt stihiju, bet visas tik un tā saprata viņas rikoju- mu turēt laivas tālāk no krasta, lai nepakļūtu zem kāda vētras izrauta piekrastes milzeņa.

Laivas trakulīgi svaidījās bangās. Jilanē, negaisa šaustītas, saspiedās tajās iii'šā kamolā, cenzdamās saglabāt siltumu. Laiks stiepās mokoši gausi, līdz nepārtrauktie virpuļi pārgāja atsevišķās brāzmās un nedaudz pierima. Vētras Kulminācija beidzot bija pāri.

Atpakaļ uz pilsētu! — Vaintē kliedza. - Cik vien ātri var!

Neticamais viesulis bija izlauzis stigu mūžamežā, nopļaujot pat diženākos kokus. Cik tālu stiepjas šī postaža? Vai pilsēta ir cietusi? Droši vien. Koki, kas veido pilsētu, ir vēl jauni, vēl briestoši. Vai tie paspējuši labi iesakņoties? Kādi ir postījumu apmēri? Šie mokošie jautājumi plosīja Vaintē sirdi. Vaintē acu priekšā slidoja aizvien briesmīgāku gruvešu vīzijas, un viņa iespēra laivai, neapmierināta nr tas lēno gaitu.

Stalana, turēdama sasieto zvēru aiz kakla, atsvabināja slazdu, kas skāva tā nevaldāmi trakojošās ekstremitātes, un iesvieda radījumu būrī. Šī nodarbe tā piekala viņas uzmanibu, ka Stalana nepamanīja laika pārmaiņu, līdz nebija visu beigusi un izslējusies taisni. Plati atvērtās nāsis alkaini tvēra gaisu. Kaut kas tā smaržā šķita pazīstams, un kaut kas — svešāds. Viņai, kas šķērsojusi okeānu un ieradusies Džendazi zemē līdz ar pirmo pētniecisko ekspedīciju, lai izvēlētos vietu jaunajai pilsētai! Kad bija panākta vienošanās par Alpisakai piemērotāko krasta joslu un araketo devās atceļā uz Inegbanu, viņa ar mazu saujiņu ļaužu palika. Viņas bija bruņotas un stipras, un drošas neizpētītā mūžameža apslēpto briesmu priekšā. Bet tas bija kaut kas pilnigi nepazīstams, kas gandrīz iznicināja viņas, aizslaukot visus pārtikas krājumus un atstājot izvēles priekšā: medit vai mirt. Tas bija negaiss ar vēju un lietu — tik postošs, kādu viņām nekad nebija nācies piedzīvot.

Toreiz sākās tieši šādi. Ar dzeltenām debesīm un spiedīgu, nekustīgu gaisu. Stalana aizdarīja zvēra būrīti un iesaucās, cik skaļi vien spēja:

- Briesmas!

Spalgais kliedziens piesaistīja visu tuvējo fārgaju uzmanību, jo tas ir viens no pirmajiem vārdiem, ko tās apgūst.