Rietumos no ēdenes

Malzasas balss aizlūza, un Vaintē nobeidza viņas vietā:

- Erdžitpe nosala. Soromzeta devusies tās pēdās. Palikusi tikai Inegbana.

- Tikai Inegbana, un ar katru ziemu sals nāk tuvāk. Mūsu ganāmpulki rūk. un drīz iestāsies bads.

— Alpīsaka jau gaida!

- Tai tiešām jābūt gatavai — kad pienāks laiks. Bet šobrīd jo īpaši jāpievēršas! lauku paplašināšanai un ganāmpulku vairošanai. Mums. savukārt, jāizaudzē vai-' rāk araketo, bet darbs velkas gausi. Par vēlu sākām. Tagad gan pavīd cerība, ka jaunais ģenētiskais celms izrādīsies veiksmīgs atradums. Tie ir mazāki par kuģi, ar kuru es atbraucu, toties daudz ātrāk aug. Mums to vajag ļoti daudz, lai pārvestu' visu pilsētu vienā vasarā. Bet rādi nu, ko viņas še atradīs, ieradušās Alpīsakā.

- Viņas gaida viss, ko tu te redzi! — Vaintē norādīja uz stumbriem un lapu dzīslu cauraustajām pilsētas sienām, kas stiepās krustu šķērsu uz visām pusēm. Lietus bija rimies, no mākoņiem iznira saule, un ūdens lāses uz lapām rotaļīgi iezviļojās. Malzasa atzinīgi pamāja. Vaintē aplaida roku visriņķī.

- Tālāk aiz pilsētas — lauki. Jau šobrīd tajos mudžēt mudž pulka zvēru, kas priecē aci un vēderu.

Vaintē norīkoja sev pa priekšu bruņotu sardzi, un viņas devās caur pļavām, kurās drūzmējās ganāmpuki, uz pašiem attālākajiem laukiem. Caur augstu arku blīvajā stumbru un ērkšķu sienā vīdēja arakabu masīvie stāvi. Tie ēda zaļās lapas pašā mūžameža malā, un pat no šāda attāluma bija dzirdama lielo akmeņu duna viņu priekškuņģos, kuros pirms gremošanas kā dzirnās tika samalts neiedomājams daudzums rupjās barības. Malzasa klusā atzinībā kādu brīdi to vēroja, tad apgriezās un devās atceļā uz pilsētu.

- Labi strādāts, Vaintē, - viņa teica, kad sekotājas bija palikušas tālu iepakaļ. - Viss izdarīts, kā nākas.

Vaintē pateicības pilnajā atbildes žestā iespruka vairāk sirsnības, nekā etiķete prasa. Atzinība un uzslava no eistaā, pirms citi izteikuši savu vērtējumu, bija tāds pagodinājums, ka viņas prātā vairs neatlika vietas skaudībai un dumpības garam. Šajā mirklī viņa būtu pakļāvīgi sekojusi Malzasai caur uguni un ūdeni.

Tagad viņas ļāva citām pietuvoties, ieklausīties un iegaumēt, jo tāds nu reiz ir vienīgais veids, kā saprast un mācīties. Tikai tuvojoties atverei Vēstures Sienā, viņu sarunas atkal pievērsās drūmām lietām, jo vēsture šajā žogā — tas bija stāsts par nāvi.

Ērkšķainā Vēstures Siena atradās starp ambeseda plašo klajumu un dzemdību liedaga ieloku. Tajā iestiprinātus varēja aplūkot simboliskus aizstāvēšanās ieročus, kuriem savulaik bijusi sava nozīme un loma. Vai patiesi jilanē reiz vēzējušās pa gaisu ar milzigiem krabjiem, kādi šeit izstādīti? Vai tiešām turējušas tos okeāna piekrastē, lai vajadzības gadījumā izmantotu par nāves rīkiem, aizstāvot perējošos vīrišķus? Tā nu tas esot bijis. Lai gan, protams, atbildes uz šo un citiem jautājumiem nācās meklēt ilgi un rūpigi. Nebūtu prātigi domāt, ka viss tas bijis zināms, kopš izšķīlies laiks. Asās nātres, paši orkšķi, — tos, kā tagad neapšaubāmi noskaidrots, pagātnē izmantoja tāpat kā šobrīd. Bet kam kalpojuši milzigie skorpioni, kuru čaulas še rēgojas? Neviens tā īsti par tiem neko nezina, tomēr rūpīgi glabā un bijīgi uzlūko šo senseno posmkāju skeletus. Un ar goddevīgu pietāti jilanē izpestīja tos no Inegbanas sienas, lai atvestu uz šejieni par pilsētu paaudžu pēctecības zīmi.

Tā kā siena bija ne vien vēsture, bet arī hronika, tad pie ieejas — tur, liedaga pusē — sienā ievīti vīdēja mirušu hezocanu iebalzamētie ķermeņi. Lidzās tiem — nogalināto uzbrucēju galvaskausi ar briesmīgiem ilkņiem.

Pašā galā atradās vientuļš, saulē izbalojis galvaskauss — augsts, apaļš, ar platiem acu dobumiem. Tam visapkārt izvietojās šķēpu uzgaļi un asas akmens.ķembas. Malzasa apstājās pie tā un pauda izbrīnu. Spokainā kompozīcija prasīja izskaidrojuma.

- Viens no astazoiem, kas piegāna šo zemi. Vispār jau visi galvaskausi, ko tu še redzi, pieder utainiem, spalvainiem, smacīgi dvakojošiem astazoiem, kas mums uzglūnēja un ko mēs nokāvām. Bet šī bezvārda suga ir visnelādzīgākā. Ar šiem šķautnainajiem akmeņiem viņi darīja postu, kas ir pretīgāks par jebkādu citu nelietību.

- Viņi nonāvēja vaisliniekus un bērnus, — Malzasa izrunāja šos vārdus ar nāves saltumu balsi.

- Jā. Mēs uzmeklējām viņus un nokāvām.

- Protams. Un kā? Nav vairs traucējuši?

- Nē. Beigti. Visi kā viens. Tā nav vietēja suga. Atnākusi no ziemeļiem. Mēs izsekojām un apslaktējām viņus — visus līdz pēdējam.

- Tātad — liedags tagad ir drošībā?

- No visām pusēm, izņemot koraļļu rifus. Bet tie ātri aug, un, tiklīdz būs tapuši gana augsti, izšķilsies pirmās olas. Tad dzemdību pludmales būs pilnībā pasargātas no visām pusēm, — Vaintē novilka ar nagu pār galvaskausa bālo pauri, — pasargātas galvenokārt no šiem bērnu slepkavām.

- Viņi mūs nekad vairs netraucēs!

XII