Rietumos no ēdenes

Viss rimti attīstījās. Jilanē neuzskatīja norises nesteidzibu par kādu nepilnību vai neveiksmi. Viņas uztvēra sevi kā vides sastāvdaļu, — viņas neredzamām saknēm sakņojās savā apkārtnē un dzīvoja nedalāmā saistībā ar to. Jebkāds cits pasaules uzskats būtu pretdabisks. Tāpēc arī jilanē laukiem nepiemita noteikta regularitāte vai detalizēts plānojums. To lielums un forma dabiski izrietēja no kāpuru ēstgribas un lapotnes pretestības spējām. Ērkšķu krūmu sienas augstums un biezums dažādās vietās atšķīrās, un atsevišķās vietās uz lauka vīdēja izkaisīti sākotnējā meža biezokņa pleķīši, bagātinādami ainavu.

Ganāmpulki bija raibu raibie. Katru reizi, atgriežoties no Inegbanas, araketo atveda jaunu lopu apaugļotās olas. Neaizsargātākās sugas izvietoja iekšējos laukos — tuvāk pilsētas centram — , kuros pirmie arakabi un enicenzasti jau paspējuši izaugt lieli. Šie draudīgā izskata miermīlīgie visēdāji divu mastodontu lielumā (un vēl nebūt nemitējās augt) šobrīd nesatricināmā mierā stampājās gar pašu mežmalu, laiski vēzēdami astes ar baisajiem dzelkšņiem, grabinādami muguras vairogus un nejauzdami briesmu.

Vaintē jutās gandarīta par savu veikumu. Ik rītu viņa nesatricināmā mierā čāpoja uz ambesedu, apzinādamās, ka šai pilsētai nav lemts piedzīvot sarežģījumus, ko viņa nespētu atšķetināt. Bet šorīt, redzot fārgaju steidzamies pie viņas ar ziņu, viņa sajuta vieglu trauksmi. Fārgaja rupji atgrūda malā visas, kas patrāpījās ceļā, tādējādi bez vārdiem pauzdama savas misijas svarīgumu.

- Eistaā! Araketo atgriezies! Es biju zvejas laivā, es pati redzēju…

Vaintē ar aprautu žestu apklusināja stulbo būtni un pamāja savām pavadonēm:

- Sagaidīsim viņas uz mola. Gribu dzirdēt jaunumus no Inegbanas.

Aristokrātiskā mierā viņa soļoja pa taku svītas pavadībā. Alpīsakā gan nekad

neiestājās aukstums, bet šajā gadalaikā daudz lija un gaisā pastāvīgi jautās mitrums, tāpēc Vaintē un daudzas citas vīstījās apmetņos, lai patvertos no liņāšanas un drēgnuma. Fārgajas nekārtīgā pūlī klunkuroja nopakaļ.

Eisikoli ar savām nagainajām lāpstveida pleznām bija izbagarējuši upi un ostas gultni grīvā. Araketo tagad varēja ienākt ostā pie paša mola, un kravu vairs nenācās vadāt uz krastu laivās.

Varenais dzīvnieks vēl nebija izniris no dūmakā tītā okeāna, kad Vaintē ar visu procesiju jau ieradās piestātnē. Ostas priekšniece izrīkoja kādu fārgaju, kura krāmēja svaigas zivis uz zemūdens dzegas araketo azaidam. Šādu mājienu biezādainais radījums saprata un nadzīgi iekārtojās paredzētajā piestātnes vietā, kur tika stingri noenkurots. Vaintē ar dziļu apmierinājumu sekoja saskaņotajai darbībai. Laba pilsēta ir organizēta pilsēta. Viņas pilsēta bija laba.

Vaintē skatiens klejoja pa milzīgo, melno masu, līdz apstājās pie muguras spuras, kuras virsotnē Erifneisa komandēja parādi. Līdzās kapteinei stāvēja Malzasa.

Vaintē sastinga kā sālsstabs, jo otras eistaā esiba šajā pasaulē sen nebija nodarbinājusi viņas prātu. Pēkšņā, netīkamā atskārsme stindzināja viņas locekļus, un caur krūtīm izstrāvoja sāpe — skaudrāka par jebkurām fiziskām ciešanām.

Malzasa. Inegbanas eistaā, kurai tiek celta šī pilsēta. Kura vedīs šurp savas ļaudis, kad viss būs gatavs. Kura valdīs Vaintē vietā.

Malzasa, stalta un spriega, aplaida visapkārt valdonīgu skatienu. Viņa nebija slima, nedz arī veca. Viņa būs Alpīsakas eistaā.

Vaintē nenokratīja stingumu, jo baidījās, ka ķermeņa kustībās varētu atklāties viņas patiesās jūtas. Malzasa ar savu svītu un pārējām sekotājām atstāja araketo un devās šurp. Vaintē atlika cerēt, ka mokošo dvēseles cīņu izdosies paslēpt aiz rituālajām frāzēm.

- Laipni lūdzu Džendazi zemē, eistaā! Alpīsaka sumina tevi, — Vaintē noskandēja, piešķirot etiķetes diktētajam sveicienam emocionālu nokrāsu.

- Man liels prieks skatīt Alpīsaku savām acīm, — Malzasa tikpat rutinēti atbildēja. Bet pēc pēdējās zilbes, kurā vajadzēja paust prieku, atvelkot mutes kaktiņus un atsedzot zobus, Malzasa uz ieilgušu acumirkli atstāja zobus atņirgtus. Šī vieglā netīksmes izpausme vairs nebūs jāatkārto — viss bija pateikts gana nepārprotami. Vaintē gan tiek cienīta par darbu, ko viņa veikusi, bet tas ne brīdi nekavēs viņu atstādināt.

Vaintē, apslāpējusi varas alkas un nodevīgās šaubas, uz brīdi nolaida acis — ( par zirni, ka brīdinājumu sapratusi.

īsā gribasspēku kauja risinājās tik netverami, ka neviena cita jilanē neko pat nenojauta. Šāda līmeņa intrigas nebija viņu darīšana. Malzasa ar noraidošu; žestu aizgainīja pavadones un fārgajas vēl tālāk. Tad viņa atsāka sarunu, un tālākā domu apmaiņa vairs nebija pieejama ne citu ausīm, nedz arī acim.

- Pērnā ziema bija auksta, un šī ir vēl aukstāka. Šovasar ne bērni, ne fārga-1 jas no Soromzetas nemeklēja patvērumu Inegbanā. Kad laiks kļuva siltāks, es aizsūtīju mednieču pulciņu izpētīt, kas tai pilsētā notiek. Tā ir mirusi. Soromzetas i vairs nav. Izmirusi, tāpat kā savā laikā Erdžitpe. Pilsētas lapas ir nedzīvas. Vārnas knābā mirušo jilanē kaulus. Jā-ā… Iseginetas jūras silto iekšzemes ūdeņu krastos jilanē dzīvoja trīs dižās pilsētās…