Rietumos no ēdenes

- Darbam jau redzams gals, eistaā. Platība ir iztīrīta, ērkšķu žogs augsts, koraļļu barjera aug ātri, ņemot vērā, ka tā iekārtota tik nesen.

— Lieliski. Tad mēs varam domāt par jaunajām dzīvībām. Par perējumiem, kas uz visiem laikiem aizmēzīs atmiņas par nāves pļauju vecajā liedagā.

Vanalpē piekrītoši pamāja, tomēr ar vainas apziņas pilnu žestu pauda šaubas.

- Liedags gan ir gatavs, bet tas nav drošs.

- Joprojām tā pati rūpe?

- Ar laiku viss atrisināsies. Mēs strādājam plecu pie pleca ar Stalanu un ticam, ka izeja ir jau gandrīz rokā. Zvērus mēs iznīcināsim.

- IR JĀIZNĪCINA! Vaislinieki BŪS drošibā! Pēc šīs mācības tas vairs nedrīkst atkārtoties!

Vaintē drūmās nojautas kliedēja pārrunas ar citām, kā ari iesaistīšanās pilsētas neskaitāmajos darbos, bet viņas domas ik brīdi kavējās pie mednieces. Laiks vilkās gausi, un Stalanu nekur nemānijā. Vaintē pieaicināja kādu fārgaju un norīkoja mednieci uzmeklēt.

Tuvojās jau pusdienlaiks, kad Stalana ieradās un nostājās līdzās Vaintē lapotnes paēnā.

- Es nāku ar labām ziņām, eistaā. Liedags drīzumā būs nodrošināts.

- Ja tas tiesa, tad pilsētas sliktajai slavai pienācis gals.

- To pašu var teikt par aligatoriem. Mēs atradām, kur tie vairojas. Norīkoju fārgajas, lai meklē olas un ķer mazuļus. Tie ir smeķīgi.

- Zinu, esmu ēdusi. Tātad, tu grasies tos audzēt līdz ar citiem gaļas lopiem?

- Nē, viņi ir pārāk neganti. Tiem būs jāierīko atsevišķi aploki pie upes.

- Lieliski. Bet ko tu dari ar pieaugušajiem īpatņiem?

- Tos, kas par lielu, lai ķertu dzīvus, mēs nogalinām. Iet zudumā laba gaļa, bet neko nevar darīt. Mēs tiem piekļūstam nakts laivās, pirms viņi pamodušies, un turpat arī nošaujam.

- Parādi, kur viņus uzturēs! Gribu redzēt pati, — Vaintē bija apnicis ambesedā. Pieaugot karstumam, visas apkārt kļuva laiskas un snauduļoja ēnā. Vaintē negribēja ļauties dusai, — pārāk daudz vēl jāpaveic.

Viņas nesteidzīgi virzījās uz piekrasti. Viņām sekoja pulciņš fārgaju. Pat zaru nnā pieturējās tveice, un, lai atvēsinātos, viņas ne reizi vien ienira baseinos, kas tieši tamdēļ bija izrakti gar taku.

Gājējas lauzās caur dumbrāju, kura lielākā daļa vēl nebija attīrīta. Pa kājām pinās paauga un zāles skupsnas, gaiss šķita biezs no trūdu smakas un sīku, asinskāru kukaiņu miriādēm. Beigu beigās pār piekrastes krūmu biežņu skatam pavērās smilšu sēre. Gar to auga gara zāle un sīkas palmas, un vēl kādi savādi, plakani augi ar neiedomājami garām adatām. Šī Džendazi zeme pārlieku atšķīrās no tās, ko viņas pazina. Visapkārt mudžēja nepazīstamas lietas, par ko brīnities un no kā sargāties.

Priekšā vīdēja upe — dziļa, nesteidzīga straume. Laivas jau bija atvestas šurp, un šobrīd fārgajas, kuru pienākumos ietilpa gādāt par tām, izsniedza barību, l argajas grūda laivu sīkajās mutītēs sarkanas gaļas lēkšķes, un asinis lāsoja pār laivu melno ādu.

- Aligatori, — Stalana teica. - Nelaidīsim taču gaļu zudumā. Laivām tā lieliski Iet pie dūšas. Manuprāt, tās ir gatavas pāroties.

- Tad pabadini mazliet. Šobrīd visām jābūt kaujas gatavībā.

Upes krastus klāja daudzveidīgu koku biezoknis. Slējās pelēcīgi milzeņi ar vareniem zariem, starp tiem drūzmējās slaidi zaļokšņi ar trauslām skujām un pār Mom — vēl augstāki sarkanīgi stumbri ar gaisa sakņu lokiem visriņķī. Zemi starp tinm sedza sarkanbrūnu un spilgti oranžu ziedu paklājs, bet vēl vairāk augu midzēja augšā — starp zariem. Blīvajā lapotnē ņirbēja visdažādāko krāsu ziedi.

Mūžamežā mutuļoja dzīvība. Koku vainagos brēkāja putni, un sarkansvītroti gliemji slapji slīdēja pa biezo mizu.

- Bagāta zeme, — Vaintē noteica.

- Entobana savulaik būs bijusi tikpat mežoniga, — Stalana piebilda, atvērusi nāsis un ošņādama gaisu. - Pēcāk pilsētas izvērsās un pārklāja visu zemi no okeāna līdz okeānam.

- Tu tiešām tā domā? - Vaintē pūlējās aptvert šā dīvainā sprieduma jēgu. - Man grūti to iztēloties. Ļaudis tomēr uztver pilsētas kā objektīvu īstenību, kopš izšķīlies laiks.

- Esmu runājusi par to ar Vanalpē ne reizi vien. Viņa man izskaidroja. Viss, ko mēs redzam še, Džendazi zemē, it labi varētu izrādīties tas pats, ko sensenos laikos senmātes vēroja Entobanā, pirms jilanē izaudzēja pilsētas.

- Tev, protams, taisnība. Ja mēs audzējam savas pilsētas, ir jābūt bijušam laikam, kad bija tikai viena pilsēta. Bet tas noved pie nejēdzīgas domas, ka vēl kādu laiku pirms tam pilsētu nav bijis nemaz! Vai tā varētu būt?

- Nezinu gan. Par to labāk runāt ar Vanalpē, kura izstrādā šādas galvu reibinošas teorijas.

- Atkal tev taisnība. Pajautāšu viņai.

Vaintē pamanija, ka fārgajas pārāk cieši sadrūzmējušās ap viņām un platām mutēm cenšas izprast sarunu. Vaintē ar strauju žestu raidīja tās projām.

Viņas tuvojās aligatoru vairošanās vietām, no kurām gan lielākā daļa neganto kustoņu šobrīd jau bija iznīdēti. Dzīvi palikušie drošības pēc uzturējās ūdenī un, tiklīdz parādījās laivas, pazuda. Pēdējās palika mātītes, jo brīnumainā kārtā šie primitīvie un nesaprātīgie radījumi rūpējās par savām olām un mazuļiem.