- Tu — uz ambesedu! Jūs pārējās — uz visām pusēm! Pasakiet visām! Vētra ar nevaldāmu viesuli ir gandrīz klāt! Visas uz pludmali, klaju lauku, ūdeni — tālāk no kokiem!
Viņas skrēja, bet par visām ātrāk — pati Stalana. Līdz ar pirmo brāzienu simtiem jilanē jau steidza meklēt drošību klajumā. Pēc mirkļa vētra uzklupa ar pilnu sparu, un pilsētu aizsedza skatienam necaurredzamas lietus šaltis.
Stalana uzgāja fārgaju pulciņu, kuras tupēja upes krastā, saspiedušās kopā, un iespraucās starp tām, glābdamās no saltajām ūdensstrūklām. Kad pār viņām sāka trakot asais vējš, dažas jaunākās izbailēs iesvilpās, bet Stalanas strupā pavēle lika tām apklust. Visu laiku, kamēr trakoja vētra, viņas palika nekustigas. Stalanas dzelžainā vara lika bez īdēšanas pārlaist nevaldāmo viesuli. Kad brāzmas rimās, medniece pavēlēja visām doties atpakaļ uz pilsētu.
Stalana sagaidīja Vaintē pagurušo laivu pie vētras saplosītā krasta. Pirms vēl attālums ļāva bilst kādu vārdu, medniece jau māja, ka viss kārtībā. Ne nu gluži ideālā, tomēr kārtībā.
- Kādi zaudējumi? — Vaintē bez ievada sauca, izlēkdama krastā.
- Divas fārgajas kritušas un…
Vaintē ar nesavaldīgu žestu apklusināja viņu.
- Pilsētai, ne pilsonēm!
- Nekas būtisks vēl nav ziņots. Visādi siki postījumi, nolauzti zari, dažas pilsētas daļas pārvērtušās vējlauzās. Fārgajas ir izsūtītas pārlūkot jaunos laukus un ganāmpulkus, bet nav vēl atgriezušās.
- Tad jau viss beidzies veiksmīgāk, nekā biju gaidījusi. Ziņojumus nodot ambesedā!
Jau īsajā ceļā caur priekšpilsētu pavērās gruvešu aina. Dzīvais jumts daudzviet gulēja zemē, un pastaigu celiņus aizšķērsoja plato lapu jūklis.
Aizgaldā īdēja, un Stalana ievēroja, ka kāds briedis panikas bezprātā salauzis kāju. Dzelksnis no viņas neiztrūkstošā hezocana dzīvnieku apklusināja.
- Nelāgi, bet labi vēl, ka tā, - Vaintē rezumēja. - Pilsēta ir stipra un aug, kā nākas. Vai viesuļvētra atkārtosies?
- Diez vai. Vismaz gadu būs miers. Citos gadalaikos arī pūš vēji un atnes lietusgāzes, bet viesuļvētras plosās tikai šajā periodā.
- Ar gadu mums pietiks. Postījumus likvidēsim, un Vanalpē lūkosies, lai viss tiek nostiprināts. Jaunā pasaule ir mežonīga un nepakļāvīga, bet mēs spējam būt tikpat sīkstas un nelokāmas.
- Būs tā, kā tu saki, eistaā, - Stalana piekrita. Viņas vārdos skanēja kaut kas vairāk par vienkāršu secinājumu. Apziņa, ka Vaintē domā tieši to, ko saka, un dara tieši to, ko domā, piešķira vienkāršajam slēdzienam hipnotisku spēku.
Būs. Lai maksā, ko maksādams.
e
XI
Alpīsaka auga un dziedēja brūces. Vanalpē ar savām palīdzēm diendienā klīda pa pilsētu, skrupulozi uzskaitot vētras postījumus.
Vējlauzu vietās pilsētbūvnieces paātrināja augšanu, pielietojot hormonus, un drīz vien lapu jumts no jauna aizsedza debesis vienlaidu blīvā, kamēr sienas stiprināja aizvien jauni balsta stumbri un gaisa saknes. Bet Vanalpē nebūtu Vanalpē, ja apmierinātos ar vienkāršu atjaunošanu. Tagad augšup pa sienām un krustu šķērsu caur griestiem aizlocījās liānas — vijīgas, bet sīkstas.
Ar katru dienu pilsēta pieņēmās ne vien spēkā, bet arī plašumā. Līdumi iegrauzās mūžameža blīvā. Šķietami haotiskā izvēršanās patiesībā tika rūpīgi plānota, bet bez lieka trokšņa.
Visbīstamāko darbu — kāpuru izsēšanu mežonīgajos džungļos — veica Nāves Meitas. Lai gan bruņotas fārgajas sargāja viņas no aizdomīgiem savvaļas radījumiem, nekas nepaglāba no skrambām un negadījumiem, no ērkšķu dūrieniem vai lapotnē paslēpušos čūsku indeszobiem. Daudzas jau bija savainotas, dažas pat mirušas. Pilsētai viņu liktenis rūpēja tikpat maz kā pašai Vaintē. Sīks upuris pilsētas labā.
Izsētie kāpuri neglābjami parakstija mūžamežam nāves spriedumu. Šos negausīgos rīmas tam speciāli selekcionēja. Putniem un dzīvniekiem to garša negāja pie dūšas, toties paši kāpuri nesmādēja neko, kas vien zemē auga. Akli un nesātīgi viņi truli rāpoja augšup pa stumbriem, lauzās caur zāli un izpostija visu savā ceļā. Kur pāri gājuši kāpuri, tur zemi pārklāja biezs izkārnījumu slānis, no kura slējās mirušo koku skeleti. Nemitīgi barodamies, radījumi pārtapa pretīgos, sarainos nešķīsteņos jilanē rokas garumā.
Tad tie nosprāga. Nāve bija ierakstīta viņu pašu gēnos. Tā tur bija ar nolūku ieprojektēta, lai nepieļautu, ka pasaule pazūd mūdžu zarnās. Tie nobeidzās un sapuva paši savos mēslos, demonstrēdami Vanalpē un citu gēnu inženieru aroda prasmi pilnā spožumā. Trūdošo līķu masu līdz ar citiem atkritumiem īpašas nematodes īsā laikā pārvērta treknā augsnē. Norisi sekmēja mutantas baktērijas viņu gremošanas ceļos. Vēl pirms vaboles bija sagrauzušas sausos stumbrus, to pakājē jau sazēla lekna, speciāli sēta zāle, un no zemes spraucās ērkšķu žoga asni. Mūžamežā bija izgrauzts jauns lauks, atgrūzdams mežonību tālāk no pilsētas un tādējādi pasargādams to no apslēptajām briesmām.