Rietumos no ēdenes

Lai kā arī Vaintē centās kaut ko sajēgt šajos vārdos, dusmas viņu burtiski smacēja. Varbūt kādu citu dienu viņa būtu uztvērusi šo nožēlojamo mēģinājumu par zināmu centību no astazous puses. Tikai ne šodien. Pēc vakardienas apvainojumiem un Alekenzi tracinošās klātbūtnes šāda ķēmošanās sniedzās pāri viņas spēkiem. Turklāt viņa pat bija centusies būt laipna pret derdzīgo kažokzvēru. Viņa satvēra to abām rokām un pacēla gaisā tieši pret savu niknumā pārvērsto seju, kratīja drebošo augumu un neganti rēca.

Būtne vairs pat necentās runāt. Tā aizmiedza acis un izdalīja no tām ūdeni, atgaza galvu, plaši atpleta muti un izgrūda dzīvniecisku ķērcienu, kas apdullinoši atbalsojās Vaintē galvā.

Vaintē zaudēja pēdējās savaldības druskas. Prātu aptumšoja aklas dusmas. Viņa pieklupa pie astazous rīkles un iegremdēja smailos zobus dziļi siltajā miesā, ar skarbiem rāvieniem izpurinādama no būtnes pēdējo dzīvības dzirksti. Karsta asins šalts iešļāca Vaintē mutē. Viņa pretīgumā nožākstījās, atgrūda līķi no sevis un drudžaini spļāva uz visām pusēm šķebigās asinis. Stalana tikko manāmi sakustējās, ar visu augumu izstrāvodama atzinību.

Vaintē izrāva Engai no rokām ķirbi ar ūdeni, spļaudīdamās un atraugādamās izskaloja muti un uzlēja pārpalikumu sev uz sejas. Smacējošais niknums bija rimies, viņa atkal spēja savākt savas domas un līdztekus izjuta apmierinājumu par padarīto. Bet viss vēl nebija galā. Vēl taču viens astazous te mētājās pa kājām. Atliek tikai novākt viņu, un visa ši slaka būs izskausta. Asi apcirtusies, viņa nostājās pret Keriku un nolūkojās viņā no augšas.

- Un tagad tava kārta! — viņa nokrekšķinājās un pastiepa roku lejup. Zēnam nebija, kurp atkāpties. Viņš ierunājās, izdarīdams kustības ar visu augumu.

- …esekakurud — esekyilshan… elel leibeleibe…

Pirmajā brīdī neuztvērusi vārdu jēgu, Vaintē paspēra vēl soli uz priekšu. Tad aprāvās un vērīgāk ielūkojās radījumā. Tas klanījās, vismaz neveikli centās klanīties. Bet kāda jēga šīm kustībām uz sāniem — šurpu turpu. Nekāda!

Te nāca apjausma. Radījumam taču nav astes! Viņš nevarēja pareizi izpildīt astes svārstības. Bet ja tā no tiesas bija astes pacelšanas imitācija, tad to varēja uzskatīt par mēģinājumu paust galējas nepatikas sajūtu vai ari alkas runāt — tik spēcīgas, ka robežojas ar izmisumu. Saraustītās zilbes sāka veidot kopainu, un beidzot Vaintē skaļi izsaucās:

- Enga! Tu saproti? Vei — viņš mēģina atkal.

Neveikli, tomēr jau itin skaidri, visādā ziņā — saprotami — astazous runāja.

- Es ļoti negribu mirt. Es ļoti gribu runāt. Ļoti daudz, ļoti labi.

- Tu tā arī nenogalināji viņu, — Enga rezumēja, kad viņas jau bija ārpusē un Stalana aizšāva durvju aizbidni. - Bet otrai tevī augstsirdības neatradās…

- Otra bija bezvērtīga. Tagad tu apmācīsi šo beidzamo, jo to mēs varbūt kādreiz ari varēsim izmantot. Var uzrasties citas sirotāju bandas. Bet kāpēc tu teici, ka viņš nekad nav runājis?

- Nav jau arī. Laikam būs bijis stipri saprātīgāks par otru. Viņš vienmēr mani uzmanīgi vēroja, bet nekad nerunāja.

- Tu esi labāka skolotāja, nekā pati domāji, Enga, — apmierināta Vaintē kļuva vēlīga. - Tava vienīgā kļūda — ka tu dresēji nepareizo astazou.

XIII

Augstu virs galvas rāmi zilgoja debess velve, bet spīvais vējš, ceļā pār ziemeļu nogāzēm uzvandījis sīkas, dzeldīgas sniega kripatas, nesa virpuļojošo krusu caur kalnu pāreju un trieca saltās adatas ceļiniekam tieši sejā.

Herilaks lauzās pretī brāzmām kā peldētājs caur piekrastes bangām. Šķita, viņš teju teju nogulsies. Vēl pēdējie ļodzīgie soļi caur biezajām kupenām. Gaitu vēl smagāku darīja kreisā sniegkurpe, kurai atlūzusi pamatīga šķēpele. Pietiktu apstāties, lai to salabotu, un ceļinieks uz mūžu paliktu sniega blāķos. Tā nu vientuļnieks, zobus sakodis, spītīgi spēra soli pēc soļa. Biezie kažokādu apsēji viņa plecīgo stāvu darīja vēl masīvāku.

Herilaks manīja, ka nogāze kļūst stāvāka. Viņš bija nokļuvis pārejā. Tālāk viņa ceļš veda tai cauri. Nogurušās kājas bruka sniegā, ļima, bet ikreiz atrada spēku atkal iztaisnoties zem varenā auguma. Ceļinieks nopurināja sniegu un neatlaidīgi turpināja gājienu.

Pārvarējis klinšaino kāpumu starp vēja nopūstajām, kailajām akmens radzēm, kas rēgojās no kupenām kā pelēki miroņa kauli, Herilaks nonāca dzivinošā aizvējā. Viņš bija to veicis. Vēl pāris soļu, un vējš pilnībā noslāpa aiz klinšu sienas. Viņš ar skaļu nopūtu saļima, atsliedams muguru pret klintsbluķa raupjo vaigu. Smagais augšupceļš bija izsmēlis visus spēkus.

Herilaka virsējie dūraiņi bija sasaluši ragā. Viņš tos dauzīja vienu pret otru. līdz āda atkal ielocījās un cimdus varēja novilkt. Notrausis lāstekas no uzacīm un skropstām ar otriem — siltajiem dūraiņiem, kas pavilkti apakšā, viņš pavērās lejup ielejā.