Rietumos no ēdenes

Tajā pašā dienā, kad vētra mitējās, medniekam izdevās uziet svaigas truša pēdas. Viņš iestiprināja šķēpu siksnā pār muguru, paņēma loku un ielāgoja stiegru bultas gropē. Tovakar viņam iznāca dzīres ar svaigu gaļu un ugunskuru. Viņš ilgi palika nomodā, pieēdās līdz ūkai un vēl mazliet, un pirms gulētiešanas kārtīgi sacepa arī to, ko nejaudāja apēst.

Še, tālu dienvidos, sniega sega kļuva plānāka, bet ziemas spelgoņa neatslāba. Sasalusi upes piekrastes zāle kraukstēja zem kājām.

Sadzirdējis troksni, Herilaks allaž sastinga, pielika roku pie auss un ieklausījās. Vējš bija atnesis attālu šņākoņu. Tiešām — tās ir plaša ūdens klaja šalkas, pret krastu plīstoši viļņi. Jūra!

Kad viņš atsāka gaitu, zāle zem kājām vairs neknakšķēja. Roka cieši sažņaudza šķēpu, acis modri vērās visapkārt. Ik kustība pauda gatavību.

Tas bija lieki. Kur tas laiks, kopš briesmas atstājušas šo krastu. Drīz vien Herilaks iznāca pļavā zem pelēkām ziemas debesīm starp balojošiem mastodontu kauliem. Vējš, salts kā nāve, gaudoja milzīgo ribu redelēs. Šakāļi un hiēnas nebija noniecinājuši cienastu, arī vārnas un jūras putni nepaļāja šādas dzīres. Un jau pāris soļu aiz mastodontiem Herilaks uzdūrās pirmajam tanus skeletam. Tālāk pļavā to bija pulka. Mednieka zobi sakodās, acis samiedzās spraugās. Viņam pavērās īsta masu slaktiņa vieta, blīvs līķu klājiens.

Kas noticis? Visi kā viens miruši. Skaidrs kā diena — te apkauts vesels samads. Pieaugušo un bērnu kauli mētājās juku jukām. Bet kas? Kas viņus nokāvis? Kas tas bijis par postošu spēku? Cits samads? Nevar būt. Tad būtu savāktas teltis un ieroči. Un mastodonti būtu sagūstīti, nevis apkauti līdz ar saimniekiem. Bet teltis, sapakotas ceļam, atradās uz šļūceņiem aiz mastodontu skeletiem. Samads acimredzot nojaucis vasaras apmetni, devies ceļā, un tad to pārsteigusi nāve.

Herilaks turpināja pētīt apkārtni un pamanīja starp lielākā skeleta kauliem iemirdzamies metālu. Viņš bijīgi pavāca kaulus malā un atbrīvoja rūsas pleķiem nosētu debessmetāla nazi. Nobraucījis rūsu, mednieks bridi pētīja ornamentu — tik pazīstamo ornamentu asmeņa virsmā. Viņš nosvieda šķēpu uz sasalušās zemes, satvēra nazi abās rokās, svieda to pret debesīm un izmisumā iekaucās. Asaras krājās lielā vīra acīs, un pār lūpām atkal un atkal izlauzās vaimanas un dusmu rēcieni.

Amahasts ir miris. Viņa svainis ir miris. Bērni, sievietes, staltie mednieki… Visi kā viens. Nav vairs Amahasta samada.

Herilaks notrausa asaras no plakstiem un ierēcās vēl negantāk. Viņam jāatrod slepkavas! Pieliecies pie pašas zemes, viņš sāka šaudīties šurpu turpu, meklēdams… Kaut ko meklēdams. Viņš pat nezināja, ko meklēt. Bet meklēja rūpīgi, kā prot tikai mednieks.

Līdz ar tumsu Herilaks likās gulēt blakus Amahasta kauliem un nodevās Amahasta tharmas meklējumiem zvaigžņu rakstos. Viņam tur jābūt — šaubu nav. Starp spožākajām zvaigznēm.

Nākamajā rītā Herilakam izdevās atrast to, ko viņš meklēja. Pirmajā acu uzmetienā tā šķita vienkārši ādas strēmele. Viena no daudzajām, kas te mētājās. Bet, noplucinājis sasalušās sloksnes, viņš uzdūrās sīkiem kauliņiem. Ļoti saudzīgi viņš turpināja lupināt ādu un ledus krikumus, lai gan sen jau bija skaidrs, ka tas ir garš, tievs radījums ar kroplīgām, nekur nederīgām kājelēm. Pulka ribu — daudz vairāk, nekā ribām jābūt — un vienkārši neiedomājami daudz skriemeļu.

Kaut kāds marags! Pilnīgi droši, maragus viņš bija redzējis. Bet tas nevarēja dzīvot šeit. Maragi nevarēja uzturēties šajā aukstajā krastā: viņu vieta ir tālu dienvidos.

Dienvidi? Tātad…

Herilaks izslējās un nolūkojās uz rietumiem. No turienes nāca viņš pats. Tur nekādi nevarētu būt maragi. Pagriezies uz ziemeļiem, viņš nopētīja meža sienu ziemeļos, bet iztēlē skatīja nebeidzamo sniega klaju aiz tās. Sniegi un ledi. Tur dzīvoja paramutani — ļoti līdzīgi taniem, tikai runā nesaprotamā valodā. Viņu bija ļoti maz, viņi reti atnāca tik tālu uz dienvidiem un cīnījās tikai ar ziemu, nevis savā starpā. Uz austrumiem, okeānā — tur nu nebija nekā.

Bet dienvidi… No karstajiem dienvidiem maragi varēja atnākt, atnest nāvi un atkal nozust. Tātad — dienvidi.

Herilaks notupās pie sasalušās zemes un rūpīgi nopētīja maraga skeletu. Viņš iegaumēja sīkākās detaļas, līdz jutās spējīgs ieskrāpēt būtnes attēlu smiltīs, līdz saprata, ka uz mūžiem atcerēsies ik sīkāko kauliņu tās ķermenī. Tad viņš piecēlās, sašķaidīja trauslo veidojumu ar kāju un apņēmīgi devās atpakaļ, vairs ne reizes neatskatīdamies.

XIV