Rietumos no ēdenes

Tas bija samērā mājīgs nostūris, kur joprojām ziemoja stirnas; tālu pakājē melnēja mazie ganāmpulciņi. Tepat lejpus mednieka atpūtas vietas slējās staltu koku audze, kas piesedza pļaviņu upes krastā. Upes izteka nekad neaizsala. Brīnišķīga vieta, kur apmesties, lai pārziemotu, pazīstama kā Amahasta levrelāgs — Amahasta samada apmetnes vieta. Amahasts bija Herilaka māsas Alethas virs.

Bet apmetnes vietā nebija ne dvēseles.

Herilaks jau bija to dzirdējis no sava samada mednieka, kas saticis Ultadana samada mednieku, kurš, savukārt, zvērējis, ka bijis šeit un ka runā tīru patiesību. Bet Herilakam viss jāredz pašam. Viņš paņēma šķēpu, loku, bultas, kārtīgi iezie- da ādu ar zosu taukiem, apvilka mīkstas bebrādas ar vilnu uz iekšu un tām pāri pārjoza stīvas briežādas. Visbeidzot piesiksnojis sniegkurpes pie smagajiem kažokādas mokasīniem, viņš jutās gatavs ziemas pārgājienam. Solim jābūt naigam, tāpēc nedrikstēja ņemt lidzi nekā lieka: mazliet kaltētas gaļas un sauja ekotaza plecu somā — tas arī viss.

Nu viņa acim pavērās šis tukšums, un sirdī ielija skumjas. Sūkādams sniega ledeni, viņš pieliecās un ņēmās labot sniegkurpi. Ik brīdi viņa skatiens atrāvās no darba un pārslīdēja pār tuksnesīgo ieleju, it kā atgādinot skumjo īstenību. Ieleja no tā dzīvāka nekļuva.

Apnicīgais darbs ilga lidz pat pēcpusdienai. Noguris Herilaks iebāza mutē kaltētas gaļas lēkšķi, zelēja un prātoja, ko darīt tālāk. Izvēles nebija. Ieturējies viņš pietrausās kājās visā savā varenajā augumā — galvas tiesu pāri visgarākajiem samada medniekiem — , noslaucīja taukus no pinkainās bārdas un ar skatienu iztaustīja ieleju, nosprauzdams kursu lejupceļam. Izšķiries par maršrutu, viņš apņēmīgi aizbrida lejup pa nogāzi, vairs ne reizes neatskatīdamies uz izmirušo apmetni.

Herilaks spītīgi gāja līdz pat saulrietam un meta mieru tikai pirmo slapstīgo zvaigžņu gaismā. Ietinies kažokādās un ilgi nolūkojies naksnīgajās debesīs, viņš nolaida plakstus un ļāvās miegam. Tad, pēkšņas iedomas satraukts, ceļinieks atkal pavēra acis un rūpīgi nopētīja pazīstamos debesu rakstus. Mednieks ar paceltu šķēpu uz Mastodonta. Liektā zvaigžņu rinda — Mednieka Josta. Vai tur nepavīdēja jauna zvaigzne? Tieši blakus vidējai! Ne tik spoža kā citas, bet gluži skaidri saredzama dzidrajās nakts debesis.

Viņš nejutās pārliecināts. Tai jābūt varena cīnītāja tharmai — tādā goda vietā, kur tā vairoja Mednieka spēkus! Viņš nebija drošs, ka redzējis to jau agrāk. Smago domu nomocits, viņš atkal slēdza plakstus un ieslīga dziļā miegā.

Trešajā dienā kopš nerimtīgā lejupceļa sākuma Herilaks lauzās caur meža joslu gar strauju upi — tik strauju, ka pašā ūdens klaja vidū vēl vīdēja neaizsalusi straume. Viņš virzījās bez skaņas, kā jau medniekam pierasts, un reiz jau bija iztramdījis stirnu pulciņu. Tās izbijušās šāvās uz visām pusēm, slaidos lēcienos putinādamas sniegu, un vismaz tuvākā varēja kļūt par vieglu guvumu, bet Herilaks nebija uz medību takas. Vismaz stirna viņu nevarēja interesēt.

Ielauzies dziļi brikšņos, viņš piepeši apstājās un noliecās, pētīdams zemi. Starp diviem zariem stiepās trušu cilpa no zarnas stiegras.

Tālāko ceļu Herilaks veica, murminādams vārdus un ļaudams šķēpam grabēt pret zariem. Savāds laiks diktē savādu rīcību. Pat veco ļaužu nostāstos nesastapt nekā līdzīga. Bet šobrīd nav nostāstu laiks. Nav vietas jokiem un blēņām. Tanus nogalina tanu. Bija laiki, kad pasaule piederēja medniekam. Tagad mednieks ik mirkli varēja izrādīties medījums.

Pēc brīža Herilaks zem kājām sajuta sniegā iemītu taku. Izgājis norā, viņš apstājās, iegrūda šķēpu sniegā par miera zīmi un aptupās tam līdzās. Ilgi gaidīt nenācās.

Kluss kā dūmu vērpete noras pretējā pusē iznira mednieks. Ieraudzījis Herilaku sēžam, viņš nolaida kaujas gatavībā pacelto šķēpu. Herilaks piesardzīgi izslējās, otrs mednieks iesprauda savu šķēpu sniegā, un viņi abi spēra soli pēc soļa, līdz klajuma vidū satikās.

- Esmu jūsu medību laukos, bet ne medībās, — Herilaks ierunājās. - Te medī Ulfadana samads. Tu esi samadars.

Ultadans piekrītoši pamāja. Viņa gaišā bārda stiepās līdz viduklim — gara kā viņa vārds.

- Tu esi Herilaks, — viņš teica. - Jūsu samada Alkoss apņēma manu brāļameitu.

Vēl brīdi pārcilājis prātā radniecību, Ultadans pamāja ar īkšķi pār plecu.

- Ņemsim šķēpus un iesim uz manu telti. Tur ir siltāk nekā sniegā.

Plecu pie pleca viņi soļoja kapa klusumā, jo medniekiem ceļā nav jāčivina kā putniem. Taka stiepās gar aizsalušo krastu, kur straume čalodama traucās viņiem garām, lidz līkumam, kur upe atkāpās, lai pēc brīža atgrieztos atpakaļ. Krasta ielokā slējās samada ziemas apmetne — divpadsmit lielas, apledojušas teltis. Pļaviņā aiz teltīm mastodonti, ietinušies izelpoto garaiņu mākoņos, ar varenajiem ilkņiem cilāja sniega segu un krimta sasalušo zāli zem tās. No katras telts pret skaidrajām debesīm cēlās vijīga dūmu grīste. Rotaļā aizrāvušies bērni klaigādami šaudījās starp mājokļiem. Šis skats Herilakam šķita pazīstams un nomierinošs. Tikpat labi tas varētu būt viņa paša samads.