Rietumos no ēdenes

Ultadans atvilka ādas aizkaru un bez vārdiem aicināja viesi savā teltī. Viņi apsēdās. Veca sieviete salēja izkausēto sniegu no tāšu spaiņa pie pavarda koka kausos, iebirdināja tajos kaltētas zālītes un pasniedza medniekiem aromātisku dzērienu. Vīri sildīja rokas pie kausiem un atturīgi baudīja virumu. Sievietes tērgādamas ietinās ādās un cita pēc citas izslīdēja no telts.

- Tagad tu uzkodīsi, — Ultadans teica, kad viņi palika vieni.

- Par Ulfadana viesmīlību runā tanu teltīs no jūras līdz pat kalniem.

Pieklājības vārdi nebija gluži atbilstoši ēdiena devai — dažām sloksnēm

iesmirdušas zivs. Ziemai nebija gala, un pavasaris vēl aiz kalniem. Pirms tas atnāks, šīs teltis piemeklēs bads.

Herilaks, garšīgi šmakstinot, iztukšoja tējas tasi un pat izspieda atraugu, pauzdams, cik sātīgs bijis mielasts. Tagad paradums prasītu runāt par medībām, par laiku, ganāmpulku pārvietošanos, un tikai pēc krietna laika sprīža pieklātos pāriet pie vizītes galamērķa, bet neparastie apstākļi atviegloja šo gauso un laikietilpīgo procedūru.

- Mana pirmā dēla sievas māte ir Amahasta sieva, — teica Herilaks. Ultadans pamāja, jo tas viņam nebija jaunums. Visus samadus šajos kalnos tādā vai citādā veidā saistīja savstarpēja radniecība.

- Es biju Amahasta apmetnes vietā, un tā ir tukša.

Ultadans atkal pamāja.

- Šopavasar viņi devās uz dienvidiem — arvienam lejup pa ieleju. Puse viņu mastodontu nebija pārcietuši ziemu. Pērn bija barga ziema.

- Zināms. Tagad katra ziema ir barga.

Ultadans vēlreiz drūmi piekrita un turpināja:

- Viņi tā arī neatgriezās.

Herilaks pārcilāja prātā šos faktus, domās mērodams ceļu lejup caur ieleju lidz līdzenumam un tālāk uz austrumiem, kur viļņoja jūra.

- Tātad viņi devās uz jūru?

- Pēdējos gados viņi allaž apmetas upes grivā pie jūras.

- Bet šogad viņi nav atgriezušies.

Vienīgā atbilde uz šo secinājumu varēja būt klusums. Kaut kas bija noticis, bet viņi nezināja, kas. Varbūt samads atradis citu ziemas apmetni. Ne viens vien samads nebija pārdzīvojis salu, un viņu nometnes stāvēja tukšas. Viss var būt. Jo ticamāk, ka noticis visļaunākais, par ko viņiem ne jausmas nebija.

- Dienas ir īsas, — Herilaks cēlās uz iešanu. - Ceļš ir garš.

Arī Ulfadans piecēlās un satvēra lielā mednieka rokas delnās, apliecinādams sapratni. - Ceļš uz jūru ziemā ir garš un vientulīgs. Lai Ermanpadars tevi sargā šajā gaitā!

Tur vairs nebija, ko piebilst. Herilaks cieši savilka ādas un no jauna vērsa šķēpa smaili uz dienvidiem.

Sasniedzis līdzenumu, viņš pielika soli, jo sniegs te bija sasalis blīvā klonā. Ledos ieskautajā zemē nemanīja dzīvības zīmes, un nebaltā stundā viņam varēja uzglūnēt vienīgi pati ziema. Tikai reizi daudzas dienas ilgajā ceļā viņš pamanīja izkāmējušu zobenzobu tīģeru vajātu briedi, un tam pašam āda plaka pie kauliem. Zvēri traucās pār līdzenumu pretī Herilakam. lesānis atradās neliels paugurs ar kailu koku puduri, un mednieks piestāja stumbru aizsegā nogaidīt iznākumu.

Gaudenais briedis zaudēja spēkus. No saplosītajiem sāniem pilēja asinis. Sasniedzis krauju, dzīvnieks aizelsies apstājās un pagriezās pret vajātājiem. Badīgie tīģeri, izsalkumā un asiņu smakas reiboni zaudējuši jebkādu piesardzību, klupa virsū no visām pusēm. Pirmais uzdūrās varenajiem ragiem un tika atsviests sānis. Šo mirkli jau gaidīja barvedis, lai mestos pie upura pakaļkājām un sakamptu ceļu cīpslas. Briedis maurodams pakrita, un tās bija beigas. Barvedis — liels, melns zvērs ar pinkainām krēpēm — atkāpās, kā ļaudams citiem baudīt pirmos kumosus. Tāpat jau pietiks visiem.

Apstājies nomaļus, plēsoņa pirmo reizi sajuta sev piekalto skatienu. Mūžsens instinkts lika viņam sajusties neomulīgi. Zvērs ņurdēdams piecēlās, pagriezās uz paugura pusi, pavērās tieši Herilakam acīs, pieplaka un lavījās traucētāja virzienā. Veicis pusceļu, tas sastinga, un mednieks varēja skaidri saskatīt zvēra dzeltenās, izaicinoši piemiegtās acis.

Herilaka skatiens lūkojās tikpat stingi. Viņš nepakustējās ne par matu, pat šķēpa smaile nenotrisēja, bet šo kapa klusumu pildija vārdos neietverama saruna. Zvēri lai iet savu ceļu, un mednieks ies savējo. Ja barvedis uzbruks, viņu gaida nāve. Un dzīvnieks pazīst šķēpa skaudrumu.

Skatienu sadursme ilga vēl īsu brīdi, tad tīģeris pagriezās un nesteidzīgi aizslāja lejup pa krauju. Nu ir viņa kārta ēst, un pārējie lai griež ceļu. Bet, pirms iegremdēt purnu laupījuma kūpošajā miesā, viņš vēl pacēla acis augšup. Aiz kokiem neviens vairs neslapstījās. Šķēpa zvērs bija prom. Un plēsoņa netraucēti nodevās mielastam.

Sniegputenis iespundēja Herilaku viņa kažokādās un divas dienas neļāva lāgā pat degunu pabāzt ārā. Visu šo laiku ceļinieks gulēja, lai iespēju robežās taupītu plokošos pārtikas krājumus. Bet ēst tomēr vajadzēja — neēst nozīmētu nosalt.