Rietumos no ēdenes

Virsniece apņēmīgi devās uz priekšu pie komandieres un raportēja. Erifneisa pārlaida acis blāvi mirdzošai kartei un pieņēma ziņojumu, tad apmierināta sarullēja to, noglabāja atbilstošajā nišā un pati šļūcošiem soļiem devās augšup 11/ spuras virsotni. Bērnībā gūtās muguras traumas sarētojumi izkropļoja viņas augumu, — tikai varenais gribasspēks bija ļāvis sasniegt tik augstu stāvokli ar .adu smagu nastu jau pašā ceļa sākumā.

Ari viņa, iznirusi spuras virsotnē, dziļi ieelpoja dzestro jūras gaisu un palūkojās visapkārt. Maninlē krasts aiz viņas pamazām izzuda skatienam. I 'riokšā pie apvāršņa tik tikko samanāma vīdēja zeme — ziemeļu virzienā i/kaisītu salu virkne. Viņa gandarīta palocījās un rezervēti ierunājās, ne soli neatkāpdamās no etiķetes. Nodot rīkojumus Erifneisa mēdza strupāk, gandrīz rupji. Šobrid viņa izturējās citādi: pieklājīgi un bezpersoniski, kā etiķete liek vcirsties zemākstāvošajai pie augstākstāvošās. Un viņa bija šā dzivā kuģa kapteine, tātad sarunu biedrei jāieņem patiesi izcils stāvoklis.

— Ar tavu atļauju — ceļojums noris kā paredzēts, Vaintē.

Beigusi sakāmo, viņa atvirzījās, atbrīvodama goda podestu priekšgalā. Vaintē divu citu jilanē pavadībā uzmanīgi uztrausās pa spuras redeļaino iekšpusi un nostājās uz iekšējās dzegas. Viņa paspēra soli uz priekšu, un pavadones bijīgi pavirzījās sānis. Vaintē turējās pie apmales un virināja nāsis, izbaudīdama salto, sāļo vēju. Erifneisa nolūkojās viņā ar sajūsmu, jo Vaintē tiešām izskatījās lieliska. Varēja pat nezināt, ka viņai uzticēts pārvaldīt jaunceļamo pilsētu: augstais stāvoklis tik un tā jautās ik žestā.

Vaintē nemānijā apbrīnas pilnos skatienus. Viņa stāvēja, lepni izslējusies, ar atgāztu galvu un izrieztu žokli. Redzokļi zem saules pielietā debesjuma sakļāvās šaurās, vertikālās spraudziņās, stiprās plaukstas sažņaudzās dzelžainā tvērienā, kamēr ieplestās kājas stingri balstījās pret pamatu; vieglas trīsas virmoja pār viņas cildeno, spilgti oranžo seksti. Dzimusi, lai valdītu, — tas bija lasāms ik auguma līnijā.

— Teic man, kas tas ir — tur, priekšā? - Vaintē strupi vaicāja.

- Salu virkne, augstiba. To vārds irto esība. Alekes-Ekzihenta, zeltainu klinšu ķēde. Smiltis un ūdens ap tām nezaudē siltumu cauru gadu. Salas stiepjas virknē, līdz sasniedz cietzemi. Tur, uz tā krasta, jātop jaunajai pilsētai.

«Alpīsaka. Jaukās pludmales,» Vaintē pie sevis murmināja, bet tā, ka citas nevarēja ne redzēt, ne dzirdēt viņas vārdus. «Vai tas ir mans liktenis?» Viņa pagriezās ar seju pret kapteini: — Kad mēs būsim tur?

- Šopēcpusdien, augstība. Līdz tumsai jau nu noteikti. Te ir silta okeāna straume, kas ātri nes mūs turp. Te ir pulka kalmāru, entīsenatis un araketo ēd labi. Dažkārt pat pārlieku. Tā ir problēma, ar ko jāsaskaras tālā ceļojumā. Mums lopi rūpīgi jāpieskata, citādi tie kļūs lēni, un mūsu ierašanās…

- Brīva! Es gribu palikt viena ar savām efenselē.

— Ar patiesu prieku.

Šos vārdus izrunājot, Erifneisa jau kāpās atpakaļ un līdz ar pēdējo skaņu pazuda lejā. Vaintē palūkojās klusajās vērotājās ar siltu skatienu.

- Tas ir noticis! Cīņa par jauno pasauli, par Džendazi, noslēdzas. Tagad sāksies galvenā cīņa — par pilsētas tapšanu.

- Esam tavā rīcībā, lai ko arī tu darītu, — Etdīrga teica, stingra un cieta kā klints, dzelžainā nelokāmībā gatava kalpot. - Vadi mūs kaut nāvē!

No citas mutes tas varētu izklausīties pārspīlēti, bet no Etdīrgas… Katra viņas auguma kustība bija neviltota.

— To es neprasīšu, — Vaintē teica, — toties vēlēšos redzēt tevi, manu drošo balstu, sev līdzās visās lietās.

- Man būs liels gods…

Tad Vaintē vērsās pie Aikimendas, kura saslējās gatavībā saņemt rīkojumu.

- Tava vieta būs atbildīgākā no visām. Starp taviem īkšķiem ir mūsu nākotne. Tu pārvaldīsi hanalē un vaisliniekus.

Aikimenda pauda ciešu apņēmību, gandarījumu un nelokāmu noteiktību. Sajūtot atbalstu, Vaintē sirdī ielija siltums, bet tūdaļ arī viņas vaigs apmācās.

- Pateicos jums abām, — viņa teica. - Tagad atstājiet mani. Es gribu Engu. Zem četrām acīm.