Rietumos no ēdenes

- Klusē! Ne mani tu esi apkaunojusi, bet mūsu efenbaru! Pati es izjūtu vien dusmas! Šobrīd mēs esam divatā: neviena nedzird, ko es saku. Es būšu pazudusi, ja tu izpļāpāsies, bet es arī zinu, ka tu to neizmantosi ļaunprātīgi. Uzklausi mani! Atgriezies pie pārējām! Kad jūs vedīs krastā, tevi sakals ar viņām kopā, bet ne uz ilgu laiku. Tiklīdz šis kuģis dosies atpakaļ, es tev dāvāšu brīvību, un tu strādāsi kopā ar mani. Alpīsaka ir mana sūtība, un man nepieciešama tava palīdzība. Pārdomā labi! Tu zini, kādas briesmu lietas notiek. Aukstie ziemeļu vēji uzbrūk aizvien negantāk. Divas pilsētas ir izmirušas, un nav šaubu, ka nākošā būs Inegbana. Mūsu pilsētas viedās valdnieces tālredzīgi nolēmušas audzēt jaunu pilsētu, pirms tas noticis. Kad Inegbana mirs, mūs jau gaidīs Alpisaka. Augsto godu kļūt par jaunās pilsētas eistaā smagā cīņā esmu guvusi es. Es arī vadīšu tās izaugsmi un gatavošu to dienai, kad ieradīsies mūsu ļaudis. Man būs nepieciešams atbalsts. Būs vajadzīgs draudzeņu pulks, kuras smagi strādās, kuras celsies līdz ar mani. Es aicinu tevi pie sevis, Enga, aicinu kalpot man dižajā darbā. Tu esi mana efenselē. Mēs kopā devāmies jūrā, kopā augām, kopā pametām dzelmi kā viena efenbarus biedrenes. Tās ir saites, ko tik viegli nesarausi. Esi ar mani, celies ar mani, kļūsti mana labā roka. Tu nevari man atteikt! Vienojušās?

Enga bija nolaidusi galvu. Pirms viņa pacēla acis, viņas plaukstas sakrustojās saistības žestā, un sakļautās rokas izslējās priekšā sejai.

- Es nevaru. Esmu saistīta ar savu draudzi, ar Dzīvības Meitām vēl ciešākām saitēm nekā ar savu efenbaru. Viņas ir sekojušas manam aicinājumam…

- Tu aicināji viņas mežonībā un trimdā! Un neizbēgamā nāvē!

- Ceru, ka ne. Esmu tikai runājusi taisnibu. Esmu runājusi Jūganinepsas sludināto patiesību, kas dāvāja viņai mūžīgo dzīvošanu. Viņai, man, mums visām. Tu un pārējās jilanē esat pārāk aklas, lai redzētu. Tikai viens var atdot redzi tev un viņām: nāvesziņas atklāsme, kas sniegtu jums dzīvesziņu.

Aiz dusmām ne savā ādā Vaintē, uz mirkli zaudējusi runas dāvanas, cēla rokas pret Engu kā bērns, atklājot skatienam liesmaini sarkanās delnas un visaizskarošākajā žestā piegrūžot tās Engai pie pašas sejas. Enga pat nepakustējās, it kā nemanītu viņas niknumu, un uzrunāja viņu tik maigi, ka vēl vairāk satracināja Vaintē.

- Tā nevajag, Vaintē. Tu vari pievienoties mums un atklāt, kas ir dižāks par personīgajām vēlmēm, varenāks nekā piederība efenbarum…

- Varenāks par piederību savai pilsētai?!

- Iespējams… Jo pārsniedz visu…

- Es pat nezinu, kā lai sauc to, ko tu te… Tu nozaimo visu, kā dēļ mēs dzīvojam, un es nevaru izjust neko citu kā vien dziļu riebumu. Jilanē ir dzīvojušas kā jilanē, kopš izšķīlies laiks! Te pēkšņi šajā kārtībā kā parazīts dzīvā miesā iegraužas jūsu Fārnekseja ar saviem nejēdzīgajiem sprediķiem! Un pret viņu izturas ar bezgalīgu iecietību, bet viņa tomēr nemitējas. Viņu brīdina, bet viņa spītīgi iet savu ceļu, līdz nav vairs citas izejas, kā vien izraidīt viņu no pilsētas. Bet viņa nenomirst! Viņa kļūst par pirmo dzīvo mironi! Nebijis glābējas Olpēsagas, viņa varbūt joprojām dzīvotu un sētu naidu!

- Jūganinepsa bija viņas vārds, jo caur viņu nāca patiesības atklāsme. Olpēsaga bija drīzāk posta nesēja, kura iznīcināja viņas miesu, bet ne šo atklāsmi.

- Vārds ir tas, kurš tev dots. Viņa bija Fārnekseja, tā-kura-meklē-jēgu- bezjēdzībā, un šis noziegums viņai maksāja dzīvību. Ar to tā arī beidzas — šī jūsu bērnišķīgā ticība, šīs neķītrās domas, kuras vairāk piedienētu koraļļiem vai brūnai ģēm.

Viņa dziļi un konvulsīvi ievilka elpu, visiem spēkiem cenzdamās savaldīties.

- Vai tiešām tu nesaproti, ko es piedāvāju? Vienīgo izeju! Dzīvi pret tevis izraudzīto nāvi. Esi ar mani, un tu kāpsi augstu! Ja šī šķebīgā ticība tev tik svarīga, tad tici taču, bet ne vārda par to man vai jelkurai citai jilanē! Turi to zem sava apmetņa, un neviens to neredzēs. Tu spēsi!

- Es nespēju. Patiesība ir patiesība — tā jāsludina skaļi…

Ārprātā rēkdama, Vaintē sagrāba Engas kaklu, vienlaikus ar īkšķiem mežonīgi plucinot viņas seksti, nolieca spītnieci pie zemes un trina ar seju pret spuras kokaino ādu.

- Lūk, kas ir taisnība! — viņa auroja, pagriezusi Engu pret sevi, lai būtu skaidri saprotams ik vārds. - Īstenība un patiesība ir putnu sūdi, ko es izsmērēšu pa tavu stulbo viepli! Un jaunceļamā pilsēta mežonīgajos džungļos, smags darbs un nekādu ērtību, kas tev tik pierastas! Lūk, tava likteņa loze! Un vēl — neizbēgamā nāve! Kā es te stāvu! Ja tu neatmetīsi savu augstprātību, savu kuslo īdēšanu…

Vaintē izdzirdēja vāju, šņācošu skaņu, apcirtās un ieraudzīja kapteini, kura bija kāpusi augšup uz dzegas un tagad centās atkal strauji pazust no viņas redzesloka.

- Nāc šurp! — Vaintē izsaucās, nosviezdama Engu uz dzegas. - Kā saprast šo traucējumu? Šo ķīķerēšanu?!

- Es negribēju… Es netīšām, augstība, es jau pazūdu, — Erifneisa runāja vienkārši, bez izteiksmes smalkumiem, — tik ļoti viņa bija apjukusi.

- Tad kas gan tevi dzina šurp?