Rietumos no ēdenes

Kad Vaintē iekāpa laivā, stūrmane mulsi izrādīja vēlēšanos kaut ko teikt. Viņa runāja lēnām, ar zināmu piepūli.

- Tas nebūs iespējams — redzēt Dīstu. Dīsta nu jau cik dienas kā mirusi. Te plosījās drudzis. Viņa bija viena no pēdējām mirējām.

- Tad mana ierašanās šobrīd jau izrādās novēlota, — Vaintē apsēdās, kamēr stūrmane pavēloši runāja laivai ausī. Radījums, miesai pulsējot, uzsāka kustību, izgrūzdams no sava ķermeņa ūdens strūklas.

- Pastāsti man par pilsētu, — Vaintē mudināja. - Bet vispirms teic savu vārdu!

Viņa runāja rāmi un silti. Šī sardze nebija vainojama slepkavībās, viņai nebija jāatrodas postenī. Tagad Vaintē jādomā par pilsētu un jāsagādā sabiedrotie, ja reiz viņa vēlas veikt savu darbu nevainojami.

- Es esmu Inlēnata, — viņa teica ne vairs tik bailīgi kā pirmīt. - Tā būs laba pilsēta. Mēs visas vēlamies, lai tā būtu. Mēs smagi strādājam, bet saduramies ar visādām grūtībām un sarežģījumiem.

- Vai viena no šīm problēmām bija Dīsta?

Inlēnata paslēpa delnas, lai neizrādītu emocijas, kuras pauda to krāsa. - Ne man par to spriest. Esmu bijusi pilsone ļoti īsu brīdi.

- Ja tu esi pilsētā, tu tai piederi. Tu vari man visu teikt, jo es esmu Vaintē un esmu eistaā. Apdomā labi šo vārdu nozīmi! Manas varas rokas plešas pār pilsētu. Es esmu tā, pie kuras jāvēršas ar visām problēmām. Es esmu tā, kura lems. Nu tu zini savus pienākumus! Tu runāsi, tu vaļsirdīgi atbildēsi uz maniem jautājumiem!

— Es darīšu, kā tu teiksi, eistaā, - Inlēnata apņēmīgi teica, jau sākdama izprast jauno lietu kārtību.

Sprīdi pa sprīdim, sīki un pacietīgi iztaujājot, Vaintē acu priekšā uzplauka notikumu aina pilsētā. Sardzei bija pārāk zems stāvoklis, lai viņa zinātu, kas noticis valdošajās aprindās, bet sekas viņa pārzināja smalki. Tās neiepriecināja.

Dīstu tauta necienīja, tas nu kļuva skaidrs. Acīmredzot viņu ieskāva šaurs personu loks, kas nepārslogoja sevi ar darbu. Viss liecināja, ka tās bija aizmirsušas savu misiju un, kopulācijas laikam pienākot, pilnībā nodevušās fiziskām baudām ar vīrišķiem, ignorējot faktu, ka dzemdību liedagi nav sagatavoti. Ja tas izrādīsies tā, un taisnību noskaidrot nebūs grūti, tad viņām neizbēgt no sabiedriskās tiesas. Pārkāpējas norīkos darbā ārpus pilsētas, tas arī viss. Viņas strādās, līdz pakritīs, vai arī nokļūs savvaļas dzīvnieku zobos. Neko vairāk tās arī nav pelnījušas.

Ne visi jaunumi bija tik nelāgi. Pirmie līdumi jau nolīsti, pašas pilsētas izaugsme ievērojami pavirzījusies uz priekšu un norisinās pēc plāna. Kopš drudzis apkarots, veselības aizsardzība vairs nav klibojusi, neskaitot ikdienišķas smagā darba traumas. Līdz laivas ienākšanai upē Vaintē jau skaidri redzēja, kas darāms. Viņa, protams, pārbaudīs Inlēnatas stāstu patiesīgumu, bet nojauta teica, ka vienkāršā būtne precīzi izgaismojusi pilsētas nebūšanas. Daži nostāsti, bez šaubām, varēja būt tenkas, bet faktu kodols kļuva skaidrs kā diena.

Kad laiva sāka jau līkumot starp pilsētas ūdenssaknēm, kur tā varēs laiski izstiepties ostas seklumā, saule paslēpās aiz mākoņu vāliem. Vaintē sajuta vēsumu un gluži neviļus ietinās kādā apmetnī, kas mētājās pa rokai. Tas bija labi barots un silts, turklāt apslēpa viņas personību. Jo labāk. Nebijis tas slaktiņš pludmalē, viņa būtu uzstājusi, lai ostā ienākošo araketo sagaida pēc etiķetes. Tagad tas šķita neiedomājami. Viņa neuzkrītoši mēros ceļu uz Alpīsaku, lai būtu tur, ja ziņa par slepkavībām jau sasniegusi pilsētu, viņa būtu tur un neļautu to pasniegt sagrozītā veidā. Slepkavības nedrīkst aizmirst, bet tām ļaužu atmiņā jāsaistās ar posta laiku noslēgumu un uzplaukuma sākumu. Viņa sev klusībā nosolījās, ka, sākot ar šo brīdi, viss ievirzās citā, labvēlīgā gultnē.

IV

Vaintē ierašanās tomēr nepasiīdēja bez ievērības. Laivai iegriežoties dokā, viņa redzēja, ka tur, cieši ietinusies apmetnī, kāda ēna acīmredzami gaida viņu piebraucam.

- Kas tā tāda? — Vaintē jautāja. Inlēnata izsekoja viņas skatienam.

- Esmu dzirdējusi, ka viņu sauc Vanalpē. Viņa ieņem visaugstāko stāvokli. Viņa nekad nav ar mani runājusi.

Vaintē pazina Vanalpē. Vismaz bija iepazinusies ar viņas pēdējiem ziņojumiem: lietišķiem un bezkaislīgiem, kuros ne reizi neieskanējās personiskā attieksme vai žēlabas par grūtībām. Viņa bija ezikekzopa — vārda tiešā nozīmē tā-kura-pārveido-lietas jeb viena no nedaudzajām izredzētajām, kuras pārvaldīja jaunu augu un dzivnieku formu kultivēšanas mākslu. Šajā pilsētā tieši uz viņu gulstas atbildība par plānojumu un augšanas norisi. Vaintē būs eistaā, jaunās pilsētas un tās iemītnieču vadone. Vanalpē, savukārt, ir līdz pēdējai lapiņai atbildīga par pašas pilsētas fizisko veidolu.

Vaintē saņēmās, lai pēkšņa spriedze nenodotu šis pirmās tikšanās liktenīgo nozīmi: no tās būs atkarīgas visas viņu turpmākās attiecības. Attiecības, kuras izšķirs Alpisakas likteni, tās nākotni.

- Es esmu Vaintē, - viņa teica, izkāpdama uz doka raupjās koka apmales.