Rietumos no ēdenes

Kaudzē sarausti melnēja nodeguļi un pelni. No tiem cēlās pelēka dūmu grīste.

- Uguns? — Vaintē izsaucās, šīs ainas samulsināta tāpat kā pārējās. Viņa bija to redzējusi jau senāk un izjuta nepatiku. - Stāvi mierā, stulbene! — viņa uzrēja, kad kapteine stiepa roku pret dūmojošajiem pelniem. - Tā ir uguns. Tā ir ļoti karsta un sāpīga.

- Es nezināju, — Erifneisa taisnojās. - Esmu dzirdējusi par to, bet nav gadījies redzēt.

- Te ir vēl kas, — ieminējās komandas locekle. - Krastā ir dubļi. Saulē sacietējuši akmenī. Tajos ir pēdu nospiedumi, ļoti skaidri. Es izlauzu vienu. Lūk!

Vaintē piesteidzās un aplūkoja saplaisājušo dubļu pļeku, pieliekdamās tam klāt un bakstīdama iespiedumus cietajā masā.

- Mazi radījumi, ļoti mazi, mazāki nekā mēs. Viņu pēdas ir nevarīgas, pavisam bez nagiem. Eu! Re — skaitiet!

Viņa apsviedās ar seju pret pārējiem, izstiepusi vienu roku ar izplestiem pirkstiem, un niknuma krāsa pārklāja viņas delnu.

- Pieci pirksti. Re, cik viņiem to ir! Ne četri. Kurš zina, kas tie par zvēriem ar pieciem kāju pirkstiem?

Iestājās klusums.

- Pārāk daudz mistikas. Man tas nepatīk. Cik sardžu šeit bija?

— Trīs, — Erifneisa attrauca. - Pa vienai katrā pludmales galā, un trešā pa vidu…

Viņas runa aprāvās, jo viena no komandas, brīkšķinot zarus, lauzās caur

paaugu lejpus viņām.

- Maza laiva tuvojas krastam! — viņa sauca.

Iznākusi no koku paēnas, Vaintē ieraudzīja sīkajos vilnīšos šūpojamies laivu, piekrautu ar kaut kādiem kubuliem. Viena no tās saimniecēm uzturējās turpat netālu, lai radījums nesadomātu kaut kur noklīst; pārējās divas liedagā blenza uz līķiem. Vaintē tuvojoties, tās apcirtās; viņa pamanīja vītu stieples gredzenu vienai svešiniecei ap kaklu un ar skatienu ieurbās tajā.

- Tu esi ezikesaka — tā, kurai jāsargā dzemdību liedags! Kāpēc tu nebiji šeit un neaizstāvēji savus aizbilstamos?!

Ezikesakas nāsis niknumā iepletās.

- Kas tu tāda, ka atļaujies ar mani runāt….

- Es esmu Vaintē, šīs pilsētas jaunā eistaā! Un tagad atbildi uz manu jautājumu, niecība, jo man zūd pacietība!!!

Ezikesaka soli atkāpās un aizskāra savas lūpas pazemīgā lūgumā.

- Piedod man, augstība, es nezināju. Šī slepkavība, šis slogs…

- …gulstas uz tevi. Kur tu biji?

- Pilsētā, pēc pārtikas un jaunām sardzēm.

- Cik sen tu jau esi projām?

- Tikai divas dienas, augstība, kā vienmēr.

- Kā vienmēr! — Vaintē burtiski piepūtās nevaldāmās dusmās un smagi uzsvēra katru vārdu. - Nesaprotu! Kāpēc tu pamet liedagu, lai dotos uz pilsētu pa jūru? Kur ir ērkšķu siena, kur nocietinājumi?!

- Nav vēl izauguši, augstība, nav vēl droši. Upi paplašina un padziļina, bet tā nav vēl atbrīvota no bīstamiem nezvēriem. Drošības nolūkos nolēma iekārtot dzemdību liedagu pie okeāna, uz laiku, protams.

- Drošības nolūkos! — Vaintē, satracināta līdz ārprātam, rādīja uz līķiem un rēca. - Viņas ir mirušas! Visas! Un tā bija tava misija! Ja tu būtu to pildījusi, tad gulētu kopā ar viņām. Par noziegumu, smagāko no smagākajiem, es pieprasu nesaudzīgāko sodu! Tu esi izraidīta no šīs pilsētas, no runājošo sabiedrības, un tiec pieskaitīta mēmajām. Ilgi tu nedzīvosi, bet līdz pat nāvei ik brīdi atcerēsies, ka tavs pienākums, tava misija, tava kļūda — tas viss tevi noveda līdz šim spriedumam.

Vaintē pieklupa ezikesakai pie kakla, aizāķēja ikšķus aiz metāla zīmotnes, kas liecināja par augsto stāvokli, un spēcīgi rāva. Gredzens pārtrūka. Pārlauzto stiepļu gali uzplēsa nolemtās kaklu. Svinīgi deklamēdama depersonalizācijas rituālos pantus, Vaintē nosvieda zimotni smiltīs.

- Es atbrīvoju tevi no taviem pienākumiem! Visas klātesošās šajā brīdī aizmirst tavu bijušo stāvokli, jo tu neesi veikusi savu misiju! Katra Inegbanas, mūsu dzimtās pilsētas pavalstniece, ikviena dzīvā jilanē pievienojas mums, laupot tev pilsonību! Visbeidzot es atņemu tev vārdu, un neviena dzīvā to vairs neizrunās skaļi, bet pieminēs tevi kā Lekmeliku, mūžīgo tumsu! Es atdodu tevi vārdā nenosauktajām un mēmajām! Ej!

Vaintē salti norādīja uz okeānu. Depersonalizētā ezikesaka metās pie zemes un visā augumā izstiepās smiltīs pie Vaintē kājām. Viņas teikto tik tikko varēja sadzirdēt.

- Tikai ne to, es lūdzu. Tikai ne šo kaunu! Tā bija Dīsta, kas visu izrīkoja, kas mūs piespieda. Olas nemaz nedrīkstēja perēt, jo viņa neuzturēja seksuālo disciplīnu. Mani te nevar vainot, jaundzimušās nemaz nedrīkstēja būt izšķīlušās. Tā nav mana vaina…

Vārdi iestrēga rīklē, un balss noslāpa. Viņas locekļu kustības lēnām rimās, līdz tie sastinga pavisam.

- Apveliet šo būtni otrādi, — Vaintē pavēlēja.

Erifneisa deva zīmi tās biedrenēm, un viņas grūstīja ļengano ķermeni, lidz tas apvēlās augšpēdus. Lekmelikas atvērto acu skatiens bija stings, elpa jau dzisa. Drīz viņa izlaidis garu. Taisnās tiesas spriedums būs stājies spēkā. Vaintē gandarīta palocīja galvu un tūlīt arī izmeta izraidīto būtni no prāta, — pārāk daudz bija, ko darīt.

- Erifneisa, tu paliksi šeit un uzraudzīsi līķu apglabāšanu, — viņa izrīkoja. - Pēc tam nogādā araketo pilsētā. Es tagad braukšu ar šo laivu. Vēlos redzēt šo eistaā Dīstu, kuru nomainīt esmu sūtīta.