Rietumos no ēdenes

- Tas ir tāds jaunums, ka tu nebūsi par to dzirdējusi ziņojumos, — viņa noglāstīja sildītāju, kura ilkņi pa brīdim izslīdēja no koka sulīgajiem audiem, neredzīgās acis pavērsās pret viņu un balss vārgi iepīkstējās. - Es to izmēģinājumu ceļā audzēju jau gadiem. Beidzot varu bez šaubīšanās ziņot, ka šie eksperimenti izrādījušies veiksmīgi. Sildītāji dzīvo ilgi un pārtiek tikai no koka sulā izšķīdušajiem cukuriem. Un, kā redzi, ķermeņa temperatūra neapšaubāmi ir augstāka nekā jebkurai citai radībai.

- Varu tikai izteikt atzinību.

Vanalpē lepni lauzās tālāk starp savijušos sakņu veidotajiem priekškariem. Viņa salīka, ienira durvju ailā, pieturēja saknes, līdz iespraucās arī Vaintē, un norādīja uz resno stumbru, kas veidoja dibensienu.

- Lūk, šī ir tā vieta, kur es iedēstīju pilsētas sēklu!

Viņa iesmējās un pastiepa roku ar izplestu plaukstu:

- Tā gulēja te, uz manas delnas. Šķita neticami, ka aizritējušas neskaitāmas dienas, gatavojot mutanto gēnu ķēdes, kuras ieslēgtas šajā kripatiņā. Un neviena nevarēja būt pārliecināta, ka darbs ir sekmējies, pirms tā sāka augt. Es savlaicīgi izvācu no šā laukuma krūmājus un kokus, izskaudu arī kukaiņus, tad pašrocīgi iekopu un laistīju zemi, visbeidzot ar īkšķi iespiedu tajā bedrīti — un guldīju tajā sēklu. Visu nakti gulēju tai līdzās, nevarēju aiziet. Un nākamajā dienā te uzradās sīksīks zaļš asniņš. Nav vārdos izsakāms, kā es jutos. Un tagad — lūk!

Vanalpē, laimē un lepnumā starojot, pliķēja varenā koka biezo krevi. Arī Vaintē pienāca, nostājās blakām, aizskāra stumbru un sajuta to pašu prieku. Viņas koks, viņas pilsēta!

— Te es ari palikšu. Pastāsti visiem, ka šī ir mana vieta!

- Tā ir tava vieta. Visapkārt sastādīs sienas, kas norobežos eistaā varas- krēslu. Tagad es iešu sagaidīt Stalanu un vedīšu viņu šurp.

Viņa nozuda. Vaintē klusēdama sēdēja, lidz pamanīja kādu garāmklīstošu fārgaju un nosūtīja to pēc gaļas. Fārgaja neatgriezās viena.

- Mani sauc Hekzeja, — atnācēja stādījās priekšā pēc etiķetes. - Ziņa par tavu ierašanos izplatās vēja ātrumā, dižā Vaintē, un es steidzos sveikt tevi tavā pilsētā.

- Kas ir tavs darbs šajā pilsētā, Hekzej? — Vaintē vaicāja tikpat rutinēti.

- Es cenšos, cik varu, palīdzu citām, kalpoju pilsētai…

- Tu biji tuva draudzene jau mirušajai eistaā Dīstai.

Tas vairāk bija apgalvojums nekā jautājums, un bulta trāpija mērķī.

- Nezinu, kas tev stāstīts. Dažas ļaudis ir skaudīgas, izplata tenkas…

Viņas vārdi aprāvās; nāca Vanalpē kopā ar vēl kādu, kurai plecā kūļājās

soma un pie tās karājās hezocans. Vaintē uzmeta ierocim acis un novērsās, neko neteikusi, lai gan likums aizliedza še parādīties tādā ekipējumā.

- Stalana, par kuru jau stāstīju, — Vanalpē ziņoja. Hekzejai viņas skatiens pārslīdēja pāri kā tukšai vietai. Stalana sveicināja pēc etiķetes, tad pakāpās soli atpakaļ uz durvīm.

- Es pieļāvu kļūdu, — viņa čērkstoši teica, un Vaintē pirmo reizi ievēroja garu rētu, kas savilka viņas kaklu. - Neviļus esmu paņēmusi ieroci. Tikai tagad, kad pamanīju tavu skatienu kavējamies pie tā. sapratu, ka man tas bija jāatstāj.

- Paga! — Vaintē pārtrauca. - Vai tu vienmēr to nēsā līdzi?

- Vienmēr. Es mežā uzturos vairāk nekā pilsētā. Pilsēta ir jauna, un tai uzglūn daudz briesmu.

- Tad turpini to nēsāt, Stalan, ja nepieciešams. Vai Vanalpē jau izstāstīja par liedagu?

Stalana drūmā klusumā apstiprinoši pamāja.

- Vai tu zini, kas varēja būt tas radijums?

- Jā un nē.

Vaintē ignorēja Hekzejas neticīgo, nicīgo žestu.

Izskaidro man! — viņa teica.

- Še, jaunajā pasaulē, ir muklāji un biezokņi, tumši meži un kalni. Uz rietumiem plešas liels ezers, un aiz tā atkal okeāns. Uz ziemeļiem — nebeidzams mežs. Un zvēri. Daži ļoti līdzīgi tiem, kurus mēs pazinām Entobanā. Daži — stipri citādi. Uz ziemeļiem atšķirīgo kļūst vairāk. Turēs sastapu aizvien vairāk astazou. Dažus nogalināju. Tie var būt bīstami. Daudzas fārgajas, ko ņēmu līdzi, guva ievainojumus, un dažas pat nomira.

- Tie ir bistami!

Hekzeja skaļi iesmējās.

- Pele zem gridas ir bistama? Mums jāsauc palīgā elinous!

Stalana lēni pagriezās pret Hekzeju:

- Tu allaž smej, kad es runāju par lietām, no kurām tu nekā nesajēdz. Ir laiks pārtraukt šo zvaigāšanu! — Viņas balsi jautās saltums, kas nepieļāva iebildes. Citas mēmā klusumā vēroja, kā viņa iziet caur arku, lai pēc brīža atgrieztos ar lielu, savīkstītu saini.

- Šajā zemē astazoi, dzīvnieki kažokā, ir arī lielāki par peli zem grīdas, ko tu tā apsmēji. Un tāpēc vien, ka tā ir vienīgais astazous, ko mēs pazinām, pirms ieradāmies šaipusē, mēs arvien vēl uzskatām, ka astazoum noteikti jābūt sīkam dienaszaglim. Pienācis laiks atbrīvoties no tādām iedomām. Te viss ir citādi. Lūk, par piemēru — šis bezvārda radījums.

Viņa atrāva saini vaļā un izklāja to pa grīdu. Tā izrādījās dzīvnieka āda, ar kažoku pārklāta āda, kas stiepās no sienas līdz sienai. Iestājās kapa klusums. Stalana pacēla vienu ķetnu un pavērsa to ar pēdu uz augšu. Tur rēgojās nagi, katrs viņas rokas garumā.