Rietumos no ēdenes

- Nebīsties no viņiem. Ar visu lielo augumu tie ir drebelīgi maitēdāji, pēdīgie mēsli. Nīsti viņus, bet nebaidies! Liec aiz auss, ka tādi viņi ir. Kad Ermanpadars no upes dūņām izveidoja tanu, viņš radija arī briedi un citus dzīvniekus, ko tanum medīt. Viņš palaida tos zālē viņpus kalniem, kur ir tīrs sniegs un dzidrs ūdens. Tad viņš pavērās visapkārt un redzēja, kāds tukšums palicis dienvidos. Bet šajā brīdī viņš jau jutās noguris, turklāt atradās tālu no upes, tāpēc negriezās atpakaļ, bet iegrāba riekšu zaļganās purva ķēpas. No tās viņš uztaisīja maragus, un tie ir zaļi vēl šo baltu dienu. Tie der vienīgi nogalināšanai, lai atgrieztos savā purvā un sapūtu, pārtapdami zaļajā žļurgā, no kuras nākuši.

Runādams Hastila ietrieca šķēpu smiltīs un virpināja, lai noberztu maraga asins pēdas. To paveicis, viņš nomierinājās; arī Kerika izbilis rimās. Marags bija pagalam, citi nozuduši. Drīz viņi atstās šo krastu un atgriezīsies pie samada.

- Tagad es tev parādīšu, kā pielavīties laupījumam, — Hastila teica. - Šie maragi plosīja ēsmu, citādi viņi būtu izdzirdējuši tevi: tu slampāji kā mastodonts.

- Es biju kluss! — Keriks aizstāvējās. - Es protu iet! Reiz, vajājot vāveri, es piezagos tai tik tuvu, ka būtu varējis pasniegt ar šķēpu.

- Vāvere ir visstulbākais dzīvnieks, zobenzobu tiģeris — visatjautīgākais. Stirna nav liela gudriniece, bet dzird labāk par visiem Tagad es stāvēšu šeit smiltīs, un tu tuvojies man gar krastu caur augsto zāli! Pielavies man! Pilnīgi bez trokšņa, jo man ir stirnas ausis.

Keriks veicīgi metās augšup pa nogāzi un ienira mitrajā biezokni, tad nometās knūpus un līda, attālinādamies no nometnes. Te viņš atkal pagriezās pret okeānu, lai mērotu ceļu augšup pie mednieka. Tas bija smags un netīrs darbs, turklāt pilnīgi veltīgs, jo, kad viņš atkal sasniedza kāpas virsotni, Hastila jau gaidīja viņu.

- Skaties taču, kur kāju liec! — mednieks aizrādīja. - Pārvel pēdu, nevis vienkārši brien! Pašķir zāli un necenties tai izlauzties cauri ar spēku! Mēģināsim vēlreiz.

Tepat lejā pavērās liedaga pleķītis, un Hastila nogāja pie ūdens, lai pamērcētu šķēpu un noskalotu pēdējās maraga asiņu pēdas. Keriks atkārtoja augšupceļu, pašā virsotnē smagi atvilkdams elpu.

- Šoreiz tu mani nedzirdēji! — viņš sauca, izaicinoši kratīdams šķēpu pret lielo vīru. Hastila pamāja pretī un pieliecās, balstīdamies uz šķēpa. Kaut kas tumšs iznira no viļņiem viņam aiz muguras. Keriks izbīlī brīdinoši iespiedzās, un Hastila apcirtās, izslējis šķēpu. Atskanēja spalgs krakšķis, kā lūstot resnam zaram. Mednieks izmeta šķēpu, saķēra vidukli un iegāzās ar seju ūdenī. Slapjas ķetnas ievilka viņu dzelmē, un viņš pazuda kaut kur putām klātajās bangās.

Keriks spiegdams traucās atpakaļ uz apmetni; pārējie jau skrēja viņam pretī. Puisēns veda visus atpakaļ uz pludmali, uz baisā notikuma vietu, un, elpai aizraujoties, centās aprakstīt redzēto.

Liedags bija klajš; arī okeānā nekā nemanīja. Amahasts noliecās un izcēla mednieka garo šķēpu no sekluma, tad vēlreiz palūkojās jūrā.

- Vai tu redzēji, pēc kā tas izskatījās?

- Tikai būtnes ķetnas, tā kā rokas… — Keriks izspieda caur klabošajiem zobiem. - Tās iznira no jūras!

- Krāsa?

- Es neredzēju. Slapjas, droši vien zaļas. Vai tās varēja būt zaļas, tēt?

- Tās varēja būt jebkādas, — Amahasts skarbi atcirta. - Maragi te ir dažnedažādi. Turpmāk paliksim kopā, un viens allaž būs nomodā, kamēr pārējie gulēs. Mēs atgriezīsimies pie samada, cik ātri vien spēsim. Šie dienvidu ūdeņi nes vienīgi nāvi.

VI

Alaktenkē alaktēkan olkeset; esetakolesnta< tsuntesnalak tsuntensilak

satasat.

Tam, kas notiek šobrīd un pēcāk, nav nekādas nozīmes, kamēr vien rītdienas

rītdiena ir tā pati vakardienas vakardiena.

Vētra bija pārgājusi, un lietus — mitējies. Svelmainā saule izvilināja no zemes garaiņus. Vaintē stāvēja nokaltuša koka ēnā un vēroja, kā strādnieces rūpīgi stāda dēstus kārtīgās vagās. Vanalpē pašrocīgi tika iezīmējusi līnijas zemē, un citām tikai atlika sekot šai norādei. Šobrīd Vanalpē ar karstumā atkārušos žokli tuvojās Vaintē un nostājās viņai līdzās ēnā.

- Vai dēstus ir bīstami aiztikt ar rokām? — Vaintē painteresējās. Vanalpē, joprojām smagi elsdama, ar žestu pauda noliegumu.

- Tikai kad parādās ērkšķi, un līdz tam vēl astoņdesmit dienu. Daži dzīvnieki pat kādu brīdi atzīs tos par ēdamiem, bet, tiklīdz ērkšķi sāks izdalīt toksīnus, zvēri liks dzinumus mierā. To garša zālēdājiem neiet pie dūšas, un maziem radījumiem inde ir pat nāvējoša.

- Vai šie ērkšķi ir kāds no taviem vēlīnajiem sasniegumiem selekcijā? - Vaintē pavaicāja, iznākdama saulē.