Rietumos no ēdenes

- Jā. Es tos izaudzēju Inegbanā un paņēmu sēklas līdzi. Mēs esam tā pieradušas, ka ērkšķu žogi ap piepilsētas laukiem allaž slejas augstu virs galvas, — tā pieradušas, ka daudzas pat neiedomājas par to sākotni. Neba nu tie stāvēja tik vareni, kad izšķīlās laiks. Reiz tos kāds stādīja, tie izdīga sīciņi, pakāpeniski stiepās un pletās. Mūsdienās jaunus dēstus sprauž starp vecajiem stumbriem, veidojot necaurejamu sienu. Bet jauns žogs ap jaunu pilsētu prasa jaunus risinājumus, — Vanalpē runāja jau atbrivotāk, vairs nekampdama ar muti gaisu. Viņa bija gana atvēsusi, lai atkal izkustētos, daļu auguma atklājot saules stariem.

- Šis jaunais žogs, ko es pati izloloju, nedzivo ilgi, toties ātri aug, un ērkšķi ir indigi. Pirms tas nokaltis, būs jau iestādīts parasts ērkšķu žogs. Un būs jau paspējis paaugties, lai pakāpeniski ieņemtu savu vietu.

- Bet koki? — Vaintē norādīja uz nokaltušiem milzeņiem bez lapām, kas slējās kā ģindeņi pār topošo lauku.

— Tos pakāpeniski drupina: rau — tam lielajam zari jau nokrituši. Stumbrus irdina īpaši rijīgi koksngraužu kāpuri. Tiklīdz koksnes krājumi aptrūksies, rīmas iekūņosies. Tad mēs savāksim cietā kutikulā ieslēgušās kūniņas, kuras var uzglabāt, līdz atkal rodas vajadzība pēc to pakalpojumiem.

Vaintē bija pavirzījusies atpakaļ pavēnī un ievēroja, ka vairums strādnieču dara tāpat. Pēcpusdienas saule sildīja tīkami, bet darbus tā neveicināja.

- Kad dēsti būs sastādīti, sūti strādnieces atpakaļ uz pilsētu, — Vaintē izlēma.

Enga strādāja plecu pie pleca ar citām. Vaintē ar acīm notvēra Engas skatienu un aicināja grēcinieci šurp.

Enga ar žestiem steigšus pauda pateicību.

- Tu esi atsvabinājusi katordznieces no važām. Mēs esam neizsakāmi pateicīgas.

- Nav par ko! Uz araketo viņas bija saķēdētas tikai tādēļ, lai nemēģinātu pārņemt kuģa vadību un aizbēgt.

- Nu lūk! Tu nenieka neizproti Dzīvības Meitas. Varmācība nav mūsu metode…

- Prieks dzirdēt, — Vaintē viņu sausi pārtrauca. - Un mana metode nav to pārbaudīt! Tagad, kad araketo ir projām, mūžameža biezoknis palicis vienīgais patvērums, kurp bēgt, un jāšaubās, vai kādu apmierinātu tāds liktenis. Bez tam tavas biedrenes labāk strādā, atbrīvotas no ķēdēm.

- Tomēr mēs joprojām esam cietumnieces.

- Nē, - Vaintē cieti atcirta, — neesat. Alpīsakā jūs esat brīvas pilsones ar tādām pašām tiesībām un pienākumiem kā citas pavalstnieces. Neputro pagājību ar priekšdienām! Inegbanas padome atzina jūs par pavalstnieču vārda necienīgām un atsūtīja uz šejieni. Atsūtīja veidot jaunu dzīvi jaunā pilsētā. Ceru, ka šeit jūs neatkārtosiet turienes kļūdas.

- Vai tie ir draudi, Vaintē? Vai Alpīsakas eistaā uzskata mūs par atšķirīgām no citām šejienes pilsonēm? Vai pret mums izturēsies citādi?

- Tie nav draudi, bet brīdinājums, efenselē. Mācies no savām kļūdām! Savā nodabā ticiet, kam gribat, bet paturiet šo noslēpumu pie sevis. Jums aizliegts pļāpāt par to ar citām. Mēs, pārējās, nevēlamies neko zināt.

- Tu esi tik pārliecināta? — Enga apņēmīgi vaicāja. - Tu esi tik vieda?

- Gana vieda, lai zinātu, ka jūs esat nemiera cēlājas, — Vaintē atcirta, — un pilnīgi pārliecināta, ka būtu tālredzīgāk turēt jūs uzraudzībā. Te jūs vis neduļķosiet ūdeni kā Inegbanā. Es nebūšu tik iecietīga kā turienes padome.

Enga ierunājās, bet viņas ķermenis palika gandrīz nekustīgs, vārdi skanēja bezkaislīgi un nebija aizvainojoši: — Mēs necēlām nemieru, netiecāmies pēc nekārtībām. Mēs tikai ticam…

- Jauki! Kamēr vien jūs pa tumšiem kaktiem vārāties savā sulā un neuzbāžaties citām. Bet es jau nu nesamierināšos ar apvērsumu savā pilsētā!

Kā allaž, saduroties ar Engas savādo uzskatu dzelžaino nesatricināmību, Vaintē sāka zaudēt savaldību. Ieraudzījusi kādu fārgaju traucamies šurp ar ziņu, viņa atvieglojumā uzelpoja. Lai arī jaunules valoda vēl skanēja neveikli, atmiņa tai nekliboja.

- Pilsēta… Viena nāk… Stalana, vārdā. Svarīgas lietas teikt… Jābūt klāt…

Vaintē deva zīmi, ka fārgaja ir brīva, rupji uzgrieza Engai muguru un devās uz

pilsētu.

Stalana jau gaidīja viņu ierodamies, un katra mednieces ķermeņa kustība nepārprotami pauda triumfu.

- Vai paveici, ko tev uzticēju? — Vaintē jautāja.

- Ir darīts, eistaā. Es sekoju slepkavīgajiem dzīvniekiem, lidz uzgāju viņus. Tad es pašrocīgi izšāvu uz vienu, un tas bija gatavs. Esmu pārveduši viņa rumpi. Guļ tepat netālu. Atstāju bezvērtīgo Hekzeju to pieskatit. Savādas lietas saistās ar šo astazou, un tas mani visai satrauc.

- Savādas? Kas par lietām? Kamdēļ nestāsti?

- Man jāparāda tev, lai viss būtu skaidrs.

Stalana klusējot mēroja ceļu uz upei pieguļošo pilsētas daļu. Tur gaidija Hekzeja, izciezdama kaujas uzdevumu pie blīvi savīstītā saiņa. Viņas āda bija notašķīta un saskrāpēta. Tiklidz nācējas parādījās redzeslokā, Hekzeja sacēla lielu brēku. Neļāvusi izteikt līdz galam pirmos protestus, Stalana ar sitienu pa galvu notrieca kurnētāju zemē.

- Bezvērtīga — tas vēl maigi teikts, — viņa šņāca. - Slinka, medībās trokšņaina, pēdīgā zaķpastala. Visu laiku kavēja mūs un teju teju būtu novedusi abas kapā. Nevēlos vairs redzēt šo mūdzi!