Rietumos no ēdenes

- Protams. Nav jau bērni. Lai padomā par saviem pienākumiem! Bet tikai tad, kad ambeseds atbrīvosies. Mums nevajag nekādu histērijas scēnu.

Aikimenda nebija vienīgā, kas tiecās piesaistīt Vaintē uzmanību. Viņai ceļā nostājās Enga un arī pēc pavēles nepakāpās sānis.

- Esmu dzirdējusi, ko tu plāno darīt. Sekot kažokzvēriem un nonāvēt tos.

- Pareizi esi dzirdējusi. Un šobrīd es dodos publiski paziņot par to.

- Pirms tu sāc, man tev kaut kas jāatklāj. Es nevaru tevi atbalstīt. Neviena Dzīvības Meita to nevar. Tas ir pretrunā ar mūsu ticību. Mēs nevaram piedalīties apslaktēšanā. Mājlopi ir, kas nu viņi ir, jo tiem nav nāvesziņas. Tāpēc nav iespējams tos iznīcināt. Mēs tikai nonāvējam, kad vajag ēst. Jebkāda cita nonāvēšana ir liegta. Tā nu tu saproti, ka mēs nevaram…

- Klusu! Tu darīsi, kā es pavēlēšu. Jebkura cita rīcība ir nodevība.

Enga uzņēma viņas niknumu vēsi un nosvērti.

- To, ko tu dēvē par nodevību, es saucu par Dzīvības Velti. Mums nav atkāpšanās ceļa.

- Man gan ir. Es varu jūs visas nokaut vienā rāvienā!

- Vari. Tad tu būsi slepkava, turklāt grēcīga.

- Nekāda grēka tur nav. Dusmas — un viss. Un naids, un nicinājums pret efenselē, kura spēj šādi nodot visu savu cilti. Es gan nevēlos tevi zaudēt, jo jūsu rokas vēl noderēs smagiem darbiem. Tavas ļaudis sakals važās līdz mūsu atgriešanās brīdim. Tu būsi saķēdēta ar viņām. Tev vairs nav īpašu privilēģiju. Es atsakos no tevis kā savas efenselē. Tu strādāsi un nosprāgsi līdz ar viņām, atstumta un nicināta par savu nodevību. Tāds ir tavs liktenis.

VII

Alitha thurlastar, hannas audim senstar, linga periar amli, sammad aga deinar-

mal na mer ensi edo.

Briedi nokauj, vīrs var krist, sieva noveco, — tikai samads turpinās.

Keriks kā parasti sēdēja laivas priekšgalā un aprūpēja uguni. Bet tas bija bērna darbs. Viņš alka airēt kopā ar citiem. Reiz jau Amahasts viņam bija ļāvis pamēģināt, bet puisēns izrādījās par mazu, lai valdītu smago airi. Tagad viņš samiegtām acīm urbās miglā, bet nespēja neko saskatīt. Svešādi, dūmakas apslēpti putni klaigāja raudošu bērnu balsīs. Tikai plīstošo viļņu šalkas pa kreisi ļāva nedaudz orientēties. Citreiz viņi būtu nogaidījuši, līdz migla izklīst, bet šodien tā nevarēja. Joprojām kā draudīgs brīdinājums nomāca atmiņas par Hastilas aizraušanu dzelmē uz neatgriešanos. Viņi traucās, cik vien ātri spēja, un ilgojās nobeigt un aizmirst šo dēku.

Keriks paošņāja gaisu, tad pacēla galvu un ostīja vēl.

- Tēt, — viņš iesaucās, — dūmi! Es sajūtu dūmus!

- Mēs paši ožam pēc dūmiem. Un gaļa arī, - Amahasts noteica, tomēr neviļus sāka airēt steidzīgāk. Vai tiešām samads būtu tik tuvu?

- Nē, tie nav veci dūmi. Tie ir svaigi, tos atnes pretvējš. Un ieklausieties viļņos! Vai tie nav citādi?

Tie patiesi bija citādi. Ādu un gaļas aromāts gan varētu radīt zināmas šaubas par dūmiem, bet ne par viļņu čalu. Tā pierima un palika viņiem aiz muguras. Samada telšu pilsētiņa bija izvietota lielas upes krastos pie pašas ietekas. Viss liecināja, ka viļņi šobrīd aizplūst upes platajā grīvā un noplok tur bez skaņas.

- Griežam uz krastu! — Amahasts nokomandēja, ar visu spēku ieguldams airos.

Debesis skaidrojās. Migla sēdās jūrā. Caur kaiju klaigām viņi saklausīja sievietes saucienu un atsaucās tam.

Tiklīdz saules stari izspiedās caur miglu, tā sāka izklīst vēl ātrāk. Vāli joprojām klājās pār jūru, bet starp tiem vīdēja krasts, aicinošas teltis, kūpoši ugunskuri, atkritumu kaudzes — visa ierastā apmetnes kņada.

Laiva jau bija pamanīta. Sacēlās liels troksnis. Ļaudis metās ārā no teltīm pie ūdens. Visi sajūsmā klaigāja, un no pļavas, kur ganījās mastodonti, atvēlās griezīgi auri, atbalsodamies pret mežmalu. Viņi bija mājās.

Viri un sievas visi kā viens metās ūdenī un bļaustījās, bet viņu sajūsma rimās, kad kļuva saskatāmi laivā braucēju stāvi. Medību sirojumā bija devušies pieci. Atgriezās tikai trīs.

Laivas dibens nošņirkstēja pret liedaga smiltīm, un daudz roku to satvēra, lai izvilktu krastā. Neviens nebilda ne zilbes, tikai Aletha, Hastilas sieviete, piepeši iekliedzās, ar šausmām aptvērusi, ka vīra nav. Vaimanām pievienojās arī Dikena sieviete un bērni.

— Abi krituši, — Amahasta pirmie vārdi kliedēja pēdējo mānīgo cerību. - Dikens un Hastila. Viņi mīt starp zvaigznēm. Vai šobrid daudzi atrodas ārpus nometnes?

— Alkoss un Kasiss devušies zvejā augšup pa upi. Viņu vienīgo šobrīd nav še.

- Steidziet pēc viņiem! — Amahasts pavēlēja. - Nekavējoties vediet viņus atpakaļ! Nojauciet teltis, iejūdziet zvērus! Šodien pat mēs dodamies uz kalniem.

Rīkojums izsauca protesta vētru, jo neviens nebija gatavojies pēkšņai aiziešanai. Ceļojumā viņi apmetni jauca nost ik ritu un veica to raiti, jo izsaiņotas tika vien pašas nepieciešamākās lietas. Tagad bija citādi. Vasaras apmetne pletās gar abiem upes krastiem, un viņu teltis grozi, ādas — viss bija izsvaidīts vienā jūklī.

Ogatirs uzsauca ļaudīm, un viņa balss apklusināja sieviešu neapmierināto spiegšanu.

- Dariet, kā Amahasts liek, vai arī visi atradīsiet galu kupenās! Gadalaiks ir vēls, ceļš tāls.