Rietumos no ēdenes

Amahasts nepiebilda ne vārda. Tāds izskaidrojums bija gana labs. Varbūt pat labāks par patieso, kuram nebūtu nekādu pierādījumu. Bet viņš bija pārliecināts, ka viņus novēro. Viņš, mednieks, juta, ka medīts tiek viņš pats. Visu cauru dienu, tāpat arī iepriekšējo, viņš juta sev piekaltas acis. Neko viņš nebija redzējis, jūra redzeslaukā allaž likās tukša, tomēr kaut kas uzglūnēja — viņš zināja. Un nespēja aizmirst Hastilu. kurš pazuda okeānā un tā arī neatgriezās. Tagad Amahasts gribēja, lai visi dodas ceļā, lai dodas tieši šodien, piekrauj šļūceņus, jūdz tajos mastodontus un uzņem kursu projām no jūras un visa, kas tajā slēpjas. Kamēr vien viņi nebūs atgriezušies ierastajos kalnos, viņš nejutīsies drošībā.

Amahasts trieca ļaudis līdz septītajiem sviedriem, tomēr nometnes nojaukšana aizņēma veselu dienu. Viņš brēca uz sievietēm un iekaustīja pusaudžus, ja tie kustējās pārāk gausi. Vasaras nometnes novākšana nav viegla lieta. Izsvaidītās mantas jāsavāc un jāsasaiņo, grozos jāiekrāmē arī kalmāru taustekļi, kas kalst uz auklām. Turklāt visam lomam nepietika grozu, un viņš pavēlēja daļu kalmāru pamest, izsaucot vaimanas un gaudas. Nebija pat laika apraudāt kritušos; to pagūs vēlāk. Šobrid jādodas projām.

Saule jau grima aiz kalniem, bet viņi vēl nebija gatavi. Nāksies ceļot naktī, arī tā samadam bija gadījies. Pār galvu klājās skaidras debesis, jauns mēness iezīmējās kā gaišs pakavs, cīnītāju tharmas mirdzēja spoži un rādija viņiem ceļu. Sen nejūgtie mastodonti neapmierināti auroja un vicināja snuķus, tomēr ļāva zēniem rāpties uz saviem skaustiem un blenza uz resnajiem baļķiem, kuri iegūla sakās. Katram zvēram aiz muguras vilkās divas resnas ilksis: rāmis, pie kura sēja šķērsbaļķus, un izveidojušos šļūceņus apkrāva ar teltīm un pārtikas krājumiem.

Keriks sēdēja uz skausta lielajam tēviņam Karum, noguris kā visi citi, bet apmierināts, ka samads atstāj šo vietu. Viņš vēlējās pamest okeāna krastu, cik driz vien iespējams. Puisēnu biedēja jūra un tajā mītošie radījumi. Viņš vienīgais visā samadā bija redzējis rokas iznirstam no viļņiem un novelkam Hastilu dzelmē. Tumšas rokas bangās, tumši apveidi okeānā…

Keriks palūkojās jūrā, un viņa kliedzieni, reiz sākušies, nemitējās: tie pāršķēla murdoņu, noklusināja balsis un lika ik acij pavērties okeānā, kurp viņš norādīja, i/bailēs spiegdams bez mitas.

Vakara krēslā pludmalē vīdēja tumšas formas. Zemas, melnas laivas, kurām nebija airu, bet kuras kustējās ātrāk par jebkuru tanu laivu, traucās šurp taisnā ii'rindā līdz ar plīstošajiem viļņiem. Tās neapstājās līdz pašai paisuma līnijai un švīkstēdamas izšļūca smiltīs. No tām, krēslā vēl itin skaidri saskatāmi, izlēca maragi.

Ogatirs atradās pašā ūdens malā un skaidri redzēja krastā izkāpušos stāvus. Viņš zināja, kas tie tādi.

— Tie, ko mēs apsitām, tur liedagā…

Tuvākais marags pacēla garu spieķi un abām rokām saspieda; tas skaļi nosprakstēja, un Ogatiram caur krūtim izskrēja skaudras sāpes. Viņš pakrita.

Tagad jau sprakstēja daudz spieķu, un sauso skaņu pārmāca cilvēku sāpju un šausmu kliedzieni.

- Tie bēg! — Vaintē iesaucās, aicinot uzbrucējus sekot. - Ķeriet viņus! Lai neviens neizmūk! — Viņa pirmā bija izkāpusi krastā, pirmā sākusi šaut no hezo- cana un nogalinājusi pirmo astazou. Viņa alka nokaut vēl un vēl.

Tā nebija kauja, tas bija slaktiņš. Jilanē apkāva visu dzīvo radību bez l/sķirības: vīriešus, sievietes, bērnus, dzīvniekus… Bez pretestības. Medniekiem nepietika laika sagrābstīt lokus. Viņi tvēra šķēpus, bet, ja ari mests šķēps būtu varējis ievainot vai nonāvēt, vairums mednieku, uzbrucējiem parādoties, ieročus. i/ņaudza saujās un, dzelkšņu ķerti, krita, nesagaidījuši iespēju likt tos lietā.

Vienigais, kas taniem atlika, izrādījās bēgšana, bet vajātāji no jūras sekoja i iesi pēdās. Izbiedētās sievietes un bērni brāzās garām Karum, un arī mastodonts sabijās: augstu pacēla galvu un taurēja. Keriks ar rokām cieši iegrābās zvēra rupjo matu kušķos, lai nenokristu, noslīdēja zemē pa koka ilksi un metās pēc sava šķēpa. Stipra roka satvēra viņa plecu un apgrieza zēnu otrādi.

- Skrien! — tēvs pavēlēja. - Bēdz uz.kalniem!

Pirmais marags jau parādījās no mastodonta aizmugures un pārlēca pār ilksi. Amahasts strauji apcirtās. Pirms uzbrucējs paspēja brūķēt savu ieroci, samadars caurdūra viņu ar šķēpu un atkal izrāva to.

Vaintē ieraudzīja mirušo fārgaju krītam un ietrīsējās atriebības kārē. Asinim notašķītā šķēpa smaile pavērsās pret viņu, bet Vaintē no cīņas nevairījās. Nelokāmā noteiktībā viņa pacēla hezocanu, izspieda no tā sprakšķu kārtu, un astazous novēlās gar zemi, tā ari viņu nesasniedzis. Vaintē nepamanīja mazāko dzīvnieku un pat nenojauta par tā esamību, līdz viņai caur kāju izskrēja pēkšņas sāpes. Sirdi plosoši iekaukusies, viņa notrieca radījumu gar zemi ar hezocana resgali.

Brūce asiņoja un sāpēja, bet, pēc visa spriežot, nebija bīstama. Vaintē dusmas norima, un viņa atkal pievērsās visapkārt trakojošajai cīņai.