RIETUMOS NO ĒDENES

Onita še bija nokļuvusi agrā jaunībā, mednieku sagūstīta, - tas Keriku nebūt nepārsteidza. Daudz kas viņas stāstā bija neskaidrs, bieži vien viņa novirzījās no tēmas, dažkārt pat iesnaudās. Reiz, uztrūkusies no snaudas, veča uzrunāja Keriku sesekā - valodā, kurā runāja tumšādaino sasku cilts - un apskaitās, jo sarunu biedrs neatbildēja. Vienubrīd viņa pieprasīja ēst, un maltīte tika arī Kerikam. Tad jau bija vēla pēcpusdiena, un Kerikam šķita gana runāts.

-   Pasaki Sanonem, ka man jāatgriežas pie mana samada! - viņš iejaucās večas tērgāšanā. - No rīta būšu atpakaļ. Izstāsti to viņam!

Onita tūdaļ pat ieslīga dziļā miegā, palaikam iekrākdamās un murmulēdama, tomēr Sanone, kā rādās, saprata Keriku bez vārdiem. Viņš pavadīja viesi līdz pat klints pārkarei un uzsauca abiem šķēpnešiem, kas šeit patrulēja. Izkļuvis aiz pārkares, Keriks lielāko daļu ceļa līdz upmalas apmetnei mēroja skriešus, lai sasniegtu teltis līdz tumsai. Herilaks izrādījās nobažījies par Kerika ilgo prombūtni, par ko liecināja satrauktu sagaidītāju pulciņš kalnājā. Atgriezies apmetnē, Keriks klusējot padzērās vēso ūdeni un tikai tad ierunājās. Herilaks ar Freikenu un samadariem apsēdās viņam cieši līdzās; samadu ļaudis sasēda vis­apkārt plašā lokā.

-  Pirmām kārtām: lai visi zina, - Keriks svinīgi paziņoja, - šie tumšādainie tani sauc sevi par saskiem! Viņi netīko mūs nomaitāt vai padzīt no šejienes. Viņi labprāt palīdzētu, pat dotu mums ēdmaņu, bet tas viss - mastodontu dēļ.

Pār klausītājiem pāršalca pārsteiguma čuksti; Keriks nogaidīja, līdz tie pie­klust, un turpināja.

-  Es ari pats esmu neizpratnē: šie saski ir visai dīvaini. Starp viņiem ir veča, kuras runu es kaut cik varēju saprast, bet ne pilnībā. Saskiem nav mastodontu, tomēr viņi tos pazīst: lūk, viens pat attēlots uz kausa, turklāt viņi man rādīja alu, kur uz sienas starp citiem zvēriem uzzīmēts milzīgs mastodonts. Šo attēlu nozīme man nav zināma, bet skaidrs, ka viņi ar tiem saista kaut ko sev ārkārtīgi nozīmīgu, kaut arī paši šos lopus netur. Saski ir redzējuši mūsējos, ievērojuši, ka tie mums klausa, un tas viņiem radījis vēlēšanos mums palīdzēt. Viņi mums nevēl ļauna. Turklāt šiem saskiem ir visādi labumi, kas mūs varētu interesēt: pārtikas krājumi ziemai, šitādi trauki… Hm… Nevar nemaz visu uzreiz atcerēties. Rīt mēs aiziesim pie viņiem abi ar Herilaku. Aprunāsimies ar viņu samadariem. Grūti pateikt, kā veidosies mūsu attiecības, bet vienu gan varu apgalvot puslīdz droši: mums gluži necerēti patrāpījusies droša ziemas apmetne!

Šī vieta izrādījās pat vairāk nekā patvērums no ziemas, tā šķitās solām kāroto drošo ostu pret pasaules vētrām. Jilanē še nekad neesot bijušas, saski par tām nebija pat dzirdējuši un nespēja saprast, kas tad medniekiem atgadījies, jo veča snauduļodama nespēja iztulkot garus un sarežģītus teikumus. Svarīgi bija tas, ka saski vēlējās, lai jaunatnācēji mājotu viņiem cieši līdzās. Tas varētu būt saistīts ar tumšādainajiem harvanu medniekiem, kas mita ziemeļos, bet savos sirojumos mēdza atklīst arī līdz šejienei. Upes aizsprosts sākotnēji veidojies kā dabisks nogruvums, bet saski tur bija savēluši klintsbluķus un šķembas, gadu gaitā izveidojot masivu barjeru, kas aizsargāja ieleju no ziemeļiem. Tālāk aiz nogruvuma klinšu sienu ieskautā ieleja plētās plašumā, pāraugot apmežotā pau­gurainā un pat līdzenās ganībās. Vēl tālāk uz dienvidiem kraujas atkal sakļāvās, sažņaudzot līgano upi un pārvēršot to brāzmainā kalnu straumē, kur laivām nebija, ko meklēt. Neskatoties uz visu, harvani vienādiņ atrada zemākas vietas, kur pārkļūt pār klinšu grēdu, tāpēc saski pie šīm pārejām allaž stāvēja sardzē. Ja tanu samadi uzturētos tepat tuvumā, harvaniem nāktos turēties drošā attālumā. Saski, savukārt, uzņemtos rūpes par pārtikas apgādi. Šāda savienība būtu izdevīga visiem.

Samadu teltis joprojām slējās upmalā, jo palienē un mežainajā paugurainā pletās bagātigas ganības. Medībās nepagalam neveicās, un tanus būtu gaidijusi īsta bada ziema, ja līdzās negadītos saski, kuru pārtikas krājumu pietika visiem, jo viss nepieciešamais izauga upmalas laukos. Saski neko neprasīja sev par atlīdzību, tiesa gan, viņi ar pateicību pieņēma svaigu gaļu pēc veiksmīgām medībām. Vienīgais, ko tie vēlējās, bija iespēja redzēt mastodontus, tuvoties tiem; kā galējo labvēlību viņi uztvēra atļauju pieskarties to krunkainajai, matainajai ādai.