RIETUMOS NO ĒDENES

Saski tā nedomāja. Keriks jau sāka mazliet saprast viņu godbijību pret mastodontiem. Par šo pasauli viņi zināja daudz tāda, ko tani nenojauta, sevišķi jau par zvēru un klinšu gariem, par to, kas viņpus debesīm, no kurienes nākusi pasaule un kas gaidāms nākotnē. Viņiem bija daži ļaudis, tā sauktie mandukti, kas vispār neko citu nedarija, tikai gremdējās šajos jautājumos. Sanone viņu vidū bija galvenais, viņš tos vadīja, bet visi mandukti kopā pārvaldīja sasku sabiedrību. Sanones loma mazliet atgādināja jilanē sabiedrības eistaā, un Keriks, kā radis, bez kavēšanās devās uz alu pēc pirmā uzaicinājuma. Sanone jau sēdēja mastodonta attēla priekšā un pamāja, lai Keriks sēžas līdzās.

- Jūs esat veikuši garu ceļu, lai sasniegtu šo ieleju, - Sanone sāka runu. Saskus, tāpat kā tanus, allaž tuvojās sarunas tēmai aplinkus. - Jūs kāvāties ar maragiem, kas staigā kā cilvēki. Mēs nekad tādus maragus neesam redzējuši. Tev jāpastāsta man par tiem.

Keriks jau sen bija viņam izklāstījis visu, ko zināja par jilanē, tomēr mierīgi sāka savu stāstu no gala, zinādams, ka tas ir tikai solis ceļā uz šīs vizītes patieso mērķi.

-   Kādi slepkavīgi neradijumi! - Sanone nodrebēja, iedomājoties, cik daudz ļauna jilanē nodarijušas. - Vai tiesa, ka tās nogalēja ne vien tanus, bet arī mastodontus?

To sakot, viņa balsī izskanēja neslēptas šausmas.

-  Tieši tā.

-   Tu ļoti maz zini par mūsu godbijību pret mastodontiem. Vai redzi šo gleznojumu virs manis? Es gribu tev pastāstīt, kādēļ šos milzu radījumus tur tik lielā cieņā. Lai to saprastu, ir jāzina, kā tapusi pasaule. Pasauli, kādu tu to tagad redzi, veidojis Kadairs, radītājs. Visu radījis viņš. Viņš lika ūdenim tecēt, lietum lit. labibai briest. Kad viņš veidoja pasauli, tā bija neauglīga, cieta klints. Tad viņš pieņēma mastodonta veidolu. Kad nu Kadaīrs-kas-bija-mastodonts piesita kāju, klints pašķīrās un izveidojās ieleja. Mastodonta snuķis izšļāca ūdeni, un sāka tecēt upe. No viņa mēsliem izauga zāle, un pasaule kļuva auglīga. Tā viss sākās. Kad Kadaīrs devās tālāk, mastodonts palika, lai atgādinātu mums visu, ko savulaik darījis. Tādēļ mēs mastodontu pielūdzam. Vai saproti tagad?

-  Jā. Man ir liels gods to dzirdēt.

-  Tas, ka tu esi šeit, mums ir gods. Tu vadi ļaudis, kas rūpējas par mastodon­tiem, un tu atvedi viņus šurp. Par to mēs esam pateicīgi. Pagājušonakt bija sapulcējušies mandukti un pārrunāja to, un pēc tam mēs cauru nakti vērojām zvaigznes. Tur bija zīmes, debesīs liesmojoša guns, visas liesmainās tekas norādīja šo ceļu.

Šīm lietām ir sava ziņa. No tām mēs uzzinājām, ka Kadaīrs vadījis samadus šurp kāda apslēpta iemesla dēļ. Pagājušajā naktī šis iemesls tapa skaidrs. Jūs tikāt vadīti šurp, lai mūsu klātbūtnē piedzimtu jauns mastodonts.

Nu Sanone paliecās uz priekšu un ierunājās varen svarīgā balsī.

-   Vai mastodontu māte atnesīsies šeit? Tas ir ļoti būtiski, lai mastodontēns piedzimtu te. manduktu klātbūtnē. Es nevaru tev izskaidrot, kālab tas tik svarīgi, jo tā ir mistērija, ko nedrīkst nosaukt vārdā. Varu apgalvot, ka tevi sagaida dāsnas veltes, ja to atļausi. Kāds ir tavs lēmums?

Cienīdams, kaut neizprazdams viņu parašas, Keriks piesardzīgi teica:

-  Es bez kavēšanās teiktu «jā», bet ne man to izlemt. To var atļaut samadars, kam pieder mastodontu māte Dūha. Es ar viņu aprunāšos, es pastāstīšu, cik tas svarīgi.

-  Šā notikuma nozīmi tev nesaprast. Dodies pie šā samadara! Kopā ar tevi es nosūtīšu manduktus ar dāvanām, lai paustu mūsu labos nodomus.

Kad viņš pārradās. Armuna gulēja. Keriks kustējās klusītēm, lai viņu neuz­modinātu. Viņš apvilka savus kājavus ar biezo zoli un aizgāja. Sanone gaidīja stāvu zemāk; viņa pavadoņu - divu jaunu manduktu - muguras līka zem pītu grozu svara.

- Tie tevi pavadīs, - pavēstīja Sanone. - Kad runāsi ar samadaru, pastāsti viņam, ka mūsu lūgums nebūs bez seguma. Un mandukti ar jaunajām ziņām steigs atpakaļ.

Keriks ar prieku izlocīja kājas. Jau ilgs laiks bija pagājis kopš viņa pēdējā apmetnes apmeklējuma. Pie klinšu barjeras viņš pamanija, ka upē ūdens cēlies. Acīmredzot tālajās ielejās nokusis sniegs. Pārvarējis šķērsli, viņš uzņēma strau­ju soli, tad apstājās un pagaidīja smagi apkrautos manduktus. Saule sildīja, un pavasara lietus darīja zāli jo zaļu. Piekalnē bija uzplaukušas zilas puķes. Gaidot manduktus, viņš noplūca saldenu zāles stiebru un košļāja to.

Gājēji devās augšup caur nelielu koku puduri un nonāca pļavā, kur Keriks pir­moreiz sastapa Sanoni. Viņš no šejienes varēja redzēt upi un nometnes vietu tās krastā.

Tā bija tukša un pamesta.

Samadi bija projām.

XXII

Samadu nozušana Keriku pārsteidza un pat nedaudz satrauca, bet abi man­dukti bija dziji satriekti. Viņi nosliga ceļos un izmisumā ievaimanājās. Keriks gribēja ko teikt, bet ceļabiedri savās žēlabās nelikās par to ne zinis, un viņam nācās tos sapurināt, lai pievērstu sev uzmanību.

-  Mēs sekosim viņiem, līdz atradīsim. Tie nevarētu būt nekur tālu.

-  Bet viņi ir prom, varbūt pat iznīcināti, zuduši no šīs pasaules, mastodonti miruši… - kunkstēja jaunākais mandukts.