RIETUMOS NO ĒDENES

-  Toties man tie neiziet no prāta. Sapņos es ceļoju ar savu samadu. Redzu viņus, dzirdu viņus - medniekus, sievas un bērnus, redzu lielos mastodontus velkam šļūceņus. Mēs smejamies, mēs mielojamies ar svaigu gaļu. Tad es pamostos, un viņi ir miruši. Tālajā krastā balo viņu kauli, vējš dzenā pār tiem putekļus… Kad redzu šos sapņus, visi samadi man lidzās šķiet svešinieki, un gribas tos pamest un aiziet tālumā. Man gribas atpakaļ uz austrumiem - tur, pāri kalniem. Gribas uzmeklēt maragus un slaktēt tos līdz spēku izsīkumam. Un nomirt. Varbūt starp zvaigznēm es rastu mieru. Mana tharma nesapņotu. Sāpīgajām atmiņām pienāktu gals.

Mednieks savilka milzīgās dūres, bet viņa pirksti sažņaudza vien tukšu gaisu. Ienaidnieks bija neredzams, tāpat kā Herilaka domas. Keriks visu saprata: ari viņā liesmoja naids pret jilanē. Bet tagad - ar Armunu, ar teju gaidāmo bērnu - dzīve pie saskiem šķita pilnvērtīgāka, nekā viņš jelkad būtu varējis vēlēties. Viņš nebija jilanē aizmirsis, bet tās bija pagātnē, un tagad Keriks dzīvoja tikai tagadnē.

-  Ejam pie saskiem! - viņš iesaucās. - Mums jāaprunājās ar manduktiem. Viņu zināšanām nav robežu. Ja tiešām ir tāds ceļš caur tuksnesi, tiem ir zināms ari tas. Ja samadi tur nokļūs, jūsu priekšā būs divi šķēršļi - tuksnesis un kalni. Maragi nespēs pārvarēt abus. Tad tu varēsi viņus aizmirst.

-  Gribētos gan. Vairāk par visu es vēlētos izmest tos no prāta dienā un no sapņiem - nakti. Iesim ar, aprunāsimies ar tiem tumšādainiem.

Atšķirībā no vairuma mednieku, Herilaks neizsmēja sasku virus, kas kā sievišķi rakņājās pa zemi, nevis vajāja medijumu, kā pienāktos medniekiem. Viņš prata novērtēt šeit izaudzēto pārtiku, kas bija ļāvusi pārlaist ziemu bez grūtībām. Kad Keriks viņam rādīja, kā labību audzē un kā to novāc, Herilaks vienmēr uzmanīgi klausījās. Viņš vēroja, kā žāvē tagaso, kā dzeltenie vārpu pušķi stiebru galos karājas uz koka rāmjiem. Te netrūka arī žurku un peļu, kas būtu apvēlušās it taukas šajās neaizskaramā pārtikas krājuma noliktavās, ja vien te nesaimniekotu banzemnilas, kas sekmīgi ierobežoja grauzējus. Šie gludspal- vainie radījumi ar gariem snuķiem tumsā vaktēja negantniekus, žmiedza tos bez žēlastības un ar gardu muti notiesāja. Zvēriņu mātītēm bieži vien uz muguras ņudzēja sīkuļi, aptinuši tievās astītes ap mātes asti.

Mednieki apstājās pavērot sievietes, kas lupināja sēkliņas no vārpām, lai saberztu tās starp diviem akmeņiem. Milti tika iejaukti ūdenī un karsēti uz uguns. Herilaks paņēma plāceniti - karstu, ka pirksti svila -, pamērcēja to medū, uzbēra asos piparus un kāri ēda. Viņam acīs sariesās labpatikas asaras.

-  Labs ēdamais, - viņš noelsās.

-  Un tās mantas vienmēr ir gana. Viņi to sēj, briedina un novāc, kā pats redzi.

-  Redzu gan. Es manu arī, ka viņi ir tikpat atkarigi no saviem zaļojošajiem laukiem, kā tie no viņiem. Saskiem jāpaliek šai vietā uz visiem laikiem. Tāda dzīve ne katram der. Ja es nevaru savīkstīt savu telti un doties ceļā, domāju, vai man vispār vērts dzīvot!

-  Viņi varētu to pašu teikt par sevi. Viņiem pietrūktu sava pavarda guns ik vakarus, viņi skumtu, neredzot ik rītu savus laukus.

Herilaks padomāja un piekrita.

-   Iespējams, ka tev taisnība. Tu, Kerik, visas lietas skati citādi, varbūt tāpēc, ka visus šos gadus pavadīji pie maragiem…

Viņš aprāvās, jo izdzirda saucam Keriku. Kāda saskiete steidza pretī, brēkādama griezīgā balsī, un Kerika vaigam pārklājās rūpju ēna.

-  Bērns piedzimis, - viņš pavēstīja.

Viņš metās projām, un krietni laiskākā solī viņam sekoja Herilaks. Keriks bija nobažījies, jo Armuna beidzamajā laikā bija nelāgā omā. Ik dienas viņa pinkšķēja; agrākās bailes bija atgriezušās ar jaunu spēku. Bērns būšot meitene un lidzīga mātei, viņa piedzīvošot apsmieklu un nievas kā savulaik Armuna pati. Keriks nekādi nespēja kliedēt šīs iedomas; vienīgi bērna piedzimšana varētu aiz- gainīt šaubas. Kā viņam bija stāstīts, vietējās sievietes šajos jautājumos bija liet­pratīgas. Viņš elsdams trausās augšup pa robaino klinšu bluķi uz savu mitekli un no sirds cerēja, ka viņas tiešām izrādīsies tādas.

Viens skatiens uz dzemdētāju atklāja Kerikam vēlamo ziņu: viss beidzies labi.

-  Palūk, - viņa staroja, attīdama balto drānu, kurā bija ievīstīts zīdainis. - Paskaties! Puika, ar kuru tēvs var lepoties! Tik prāvs, tik spēcīgs!

Kerikam nebija pieredzes ar bērniem. Ieraugot kaut ko tik krunkainu, plik­paurainu un sarkanu, nepavisam ne sev līdzīgu, viņam pietika takta savus uzskatus paturēt pie sevis.

-  Kas viņam būs vārdā? - jautāja Armuna.

-  Šobrīd vienalga, kas vien tev tik. Pieaudzis viņš saņems mednieka vārdu.

-  Tad sauksim viņu par Arnhvītu, jo es novēlu tam būt tik stipram kā šim put­nam, tikpat skaistam un brīvam.

-  Labs vārds, - piekrita Keriks, - jo Arnhvīts ir arī labs mednieks ar vis- skadrāko aci. Vienīgi Arnhvīts var noturēties vējā un pēc tam piķējot gūt laupījumu. Ar šādu vārdu Arnhvīts dienās kļūs dižens mednieks.