RIETUMOS NO ĒDENES

Mirkli pāršķelt klinti spēja tikai Kadaīrs, tomēr nevarēja noliegt, ka pati stiprākā klints laika gaitā sadēd arī pati no sevis. Šajā vietā ielejas sienas bija nobrukušas, veidojot akmeņainu nogāzi, pa kuru varēja uzrāpties, tāpēc Nenne te tagad sēdēja un uzmanīja nogāzi, jo - kur varēja uzkāpt viņi, spētu uzrāpties arī citi. Un viņas puses kalnos medija kargi.

Nenne uztvēra kaut ko pavīdam augšā starp klintīm, bet tas tūdaļ pat nozuda. Kāds dzīvnieks? Vai varbūt - putns? Bet - ja nu ne?

Saski kargus lika mierā, ja vien tie turējās pienācīgā attālumā. Viņiem pat bija ļauts mierīgi ierasties, lai iemītu pret medījumu drānas un podus, tomēr bez uzraudzības tos nekad neatstāja: zināms taču, ka kargus labprātāk nevis tirgo­jas, bet zog. Turklāt viņš smako.

Kargi mita zem klajas debess kā dzīvnieki un, kaut arī prata runāt, šķitās esam tuvāki lopiem nekā saskiem. Turklāt viņi nerunāja lāgā, un viņu zvērādas smirdēja vēl asāk nekā paši.

Atkal kaut kas nozibsnīja, un Nenne pietupēs, sažņaugdams šķēpu. Tur kāds bija: starp klintsbluķiem kaut kas paprāvs kustējās. Nenne ielāgoja šķēpu savā šķēpmetī un izslēja to metiena gatavībā.

Redzeslokā parādījās kargus. Viņš šķita noguris, jo bieži apstājās atpūsties. Nenne nekustēdamies to vēroja, līdz jutās drošs, ka nācējs ir viens. Nennes sargposteņa vieta bija izraudzīta tā, lai taka, kas vijās lejāk, būtu pilnībā pārskatāma. Katram, kas ierastos ielejā, būtu jānāk še garām. Pārliecinājies, ka kargum neviens neseko, viņš klusi nošļūca no dzegas.

Bija dzirdams brūkošu akmeņu troksnis un soļu dipa lēnā skrējienā. Mednieks aizcilpoja starp akmens stabiem, kas kā sargi slējās virs klints plaisas. Līdzko viņš bija garām, Nenne izlēca uz takas un ar šķēpa rezgali spēcīgi iebelza robežpārkāpējam pa muguru. Kargus aizsmacis iebļāvās un pakrita. Nenne uzkāpa tam uz plaukstas locītavas, aizspēra prom viņa ieroci un ar šķēpa smaili iebadīja salēkšķētajās zvērādās, kas sedza kargus vēderu.

-  Tādiem kā tev nav brīv nākt ielejā!

Virpuļojošais šķēpa uzgalis neļāva sacīto pārprast. Kargus nikni palūrēja augšup; bārdas un matu ērkulī spulgoja tumšas acis.

-  Es iet cauri… uz kalniem aiz, - viņš izmocīja.

-  Lasies atpakaļ! Ja ne - paliksi šepat uz mūžiem!

-  Cauri tikt ātri. Pie citi samadi.

-   Tu te esi nācis zagt, ko gan citu! Jūsējie nedrikst iet caur ieleju, tev tas jāzina. Kāpēc tu tā dari?

Negribīgi un neveikli kargus sāka taisnoties.

Porro izbeidzās, un Keriks jutās atvieglots. Tas bija darījis dīvainas lietas viņa galvā. Vai tas bijis labi vai slikti, viņš neņēmās spriest. Pieslējies un izstaipījies, puisis devās ārā no zīmējumu alas - pie Herilaka. Viņi nolūkojās, kā Sanone vada manduktus svinīgā procesijā pie nule dzimušā mastodontēna, kas atpūtās salmu migā. Gājēji vienā balsī klusiņām dziedāja, un Sanone ar sarkanu krāsu ierīvēja zvēriņa snuķīti. Viņa māte mierīgi zelēja zaļu zaru, neliekoties ne zinis par vispārējo apbrīnu. Keriks jau vēra muti vārdam, bet viņa uzmanību piesaistīja upmalā parādījušies stāvi. Melnmatainais, kas vīstījās ādās, varēja būt kargus, un Keriku tas izbrīnīja. Viņš zināja, ka kargu mednieki dažkārt ierodas tirgoties, bet šis bija tukšām rokām; saskus, kas gāja viņam nopakaļ, nesa divus šķēpus. Tas iedunkāja kargu ar šķēpa resgali un norādīja uz Sanoni, liekot saprast, kurp jāiet.

-  Kas tad nu? - Herilaks ieinteresējās. - Kas atgadījies?

-  Nezinu. Ļauj paklausīties!

-  Šitais ievilkās ielejā, - Nenne sūdzējās. - Atvedu viņu pie tevis, Sanone, lai tu uzklausītu, kas viņam sakāms.

Viņš atkal pabakstīja gūstekni ar šķēpu.

-  Runā! Stāsti vēlreiz, ko stāstīji man!

Kargus drūmi pablenza visapkārt un ar dubļaino roku notrausa sviedrus no sejas, noķēpādamies lidz ausīm.

-  Kalnājā biju, medīju viens, - tas negribīgi teica. - Visa nakts pie dzeram- vieta. Briedis nekad nenākt. Rītā atpakaļ teltis nācu. Visi beigti.

Sanonem runājot, Keriku sagrāba saltas priekšnojautas.

-  Miruši? Tavs samads? Kas ar viņiem noticis?

-  Beigti. Arderihs, samadars, bez pauris. - Viņš novilka ar pirkstu gar rikli. - Ne šķēpu, ne bultu. Beigti pagalam. Ir tikai šitie.

Viņš parakņājās savās ādās, izvilka salocītu ādas skrandu un lēnām vīstīja to vaļā, bet Keriks jau zināja, ko tur ieraudzīs.

Sīki, asi un spalvām līdzīgi. Hezocana dzelkšņi!

-  Viņi ir sekojuši! Tie ir šeit!

Herilaka vārdi nogranda kā sāpju rēciens. Viņa dūre iebelza pa kargus roku smagi kā vāle. Mednieks griezīgi iebrēcās, dzelkšņi izbira, un Herilaks tos iebradāja zemē. Saski tikai neizpratnē blenza. Sanone pavērās Kerikā, gaidīdams paskaidrojumu, bet Kerika sirdī mutuļoja naids un izbailes. Viņš saraustīti ievilka elpu un izmocīja vārdus:

-  Tie ir viņi. Atnākuši no dienvidiem. Maragi. Maragi, kas staigā kā saski. Tie atkal ir klāt.

-  Vai tie būtu maragi, par kuriem tu man stāstīji? Tie paši, no kā jūs aizbēgāt?