RIETUMOS NO ĒDENES

Herilaks apstājās. Nebija kur sprukt nedz no Kerika skatiena, nedz ari no šā jautājuma, ko diktēja veselais saprāts.

-  Kurp? Vislabāk būtu uz ziemeļiem, uz sniegājiem. Tur viņi nespēs mums sekot.

-  Viņi ir pārlieku tuvu. Tie noķers jūs kalnājā.

-  Tad kurp?

Kurp? Herilaks vēl nebija izteicis šo vārdu, kad Keriks jau skaidri redzēja atbildi. Viņš norādīja sev zem kājām.

-   Šeit. Aiz klinšu barjeras, šajā ielejā bez izejas. Lai maragi ierodas pēc mums! Lai pret tiem vēršas nāves nūjas, šķēpi un bultas! Lai mums tēmētie dzelkšņi ķer cieto klinti. Sagaidīsim viņus aizsardzības pozīcijās. Un viņi neat­griezīsies. Viņi tagad domā, ka mūs te notvers, bet izrādīsies, ka mēs notversim viņus. Mums te ir pārtika un ūdens, un stipri šķēpi klausa mūsu rokām.

-  Lai tie mums uzbrūk un mirst! Tas tiesa, bēguļošanas laikam pienācis gals!

Herilaks pievērsās Sanonem: no mandukta lēmuma bija atkarīga tanu

dzīvība.

-  Sanone, uzklausi manu lūgumu! Vai nu samadi dosies uz ziemeļiem, vai arī nāks uz ieleju un gaidīs maragu uzbrukumu. Ja tu ļauj mums patverties ielejā, tu riskē ar savu ļaužu dzīvibām. Maragi varētu neuzbrukt…

-  Viņi uzbruks, - Sanone teica saltā, nelokāmā balsī. - Tagad nākotne kļuvusi skaidra kā pagātne. Mēs mitām šajā ielejā, uzkrādami spēkus, gaidīdami atgriežamies mastodontus. Jūs to veicāt, jūs atvedāt viņus pie mums, lai mēs varētu tos aizstāvēt. Mastodontos ir Kadaīra spēks. Ārpus tā ir Karognis, kas tīko šo spēku sagraut. Jūs par Karogni neko nezināt, toties mēs zinām. Kā Kadaīrs ir gaisma un saule, tā Karognis - nakts un tumsa. Kadaīrs mūs nolicis uz šīs zemes, bet Karognis lūko mūs nomaitāt. Mēs zinājām par Karogņa esamibu, zinājām, ka kādudien tas ieradīsies, un tagad mēs zinām arī, kādā veidolā tas iemiesojies. Šie maragi ir kas vairāk, nekā jūs domājat, - un vienlaikus daudz mazāk. Tie ir stipri, bet viņi ir uz Zemes nokāpis Karognis, kas karo pret Kadaīru un viņa ļaudīm. Tāpēc jūs ieradāties pie mums, tāpēc piedzima mastodonta bērns Arnhvits. Viņš ir Kadaīra iemiesojums. Mēs esam še, lai apturētu Karogni. Sauc visus iekšā, lai nāk bez kavēšanās. Laiks cīņai!

XXIV

-  Cik šie neradījumi tomēr ir derdzigi! - Vaintē šausminājās. - Starp citu, šis īpatnis ir vēl pretīgāks par līdzšinējiem.

Viņa ar kāju paviļāja nocirsto galvu. Seju un matus klāja apkaltuši, asiņaina dubļu ķēpa.

-  Un vispār - stipri citāds, - Stalana bakstīja trofeju ar hezocanu. - Vei, cik tumša viņa vilna. Tādu astazou mēs vēl neesam sastapušas. Citiem bija gaiša āda un gaiši mati, bet šis - bezmaz vai melns. Viss pārējais - kā parasts: nūjas ar asiem akmeņiem galā un netīras kažokādu lēkšķes ap vidu.

- Jebkuram astazoum ir labāk būt beigtam, - Vaintē salti pavīpsnāja un pamāja, ka Stalana ir brīva. Viņa gribēja vienatnē pavērot fārgaju organizēto rosību. Saule rēgojās virs apvāršņa kā allaž ap šādu laiku, kad viņas kārtojās uz naktsguļu: viņām taču vēl pulka jāpaveic. Kamēr araktopus atbrīvoja no nastām un baroja, fārgaju brigāde plašos lokos ap apmetni izvietoja jutīgās vīnstīgas, lai neviens naktī nevarētu te iekļūt nemanīts. Gaismas ķermeņu selekcija nebija stāvējusi uz vietas: tie tagad spīdēja daudz spožāk, turklāt bija nedaudz apveltīti ar maņām un spēja raidīt žilbinošo staru tieši traucējuma virzienā. Vēl interesantāki viņai šķita melikaseji, ko fārgajas šobrīd izsaiņoja un izvietoja starp vīteņiem. Jaunizaudzētie brīnumaugi pa dienu mierīgi nodarbojās ar fotosintēzi, kā jau pilnīgi nekaitīgi zaļi laksti, toties līdz ar tumsas iestāšanos no īpašām porām izsprāga indīgi ērkšķi, kas nesa nenovēršamu nāvi jebkurai dzīvai radībai, kas tos naktī aizskartu. Gaismas svīdā draudīgie asumi atkal lēnprātīgi patvērās savās ligzdiņās.

Pie Vaintē nesteidzīgi pienāca drukna jilanē. Okoceja ar vecumu bija kļuvusi gausa un neglīta, bet viņas smadzenēm joprojām nebija līdzīgu. Tieši Okoceja bija izaudzējusi būtnes, kas spēja ierakstīt attēlus palsajā zvaigžņu gaismā. Darbs joprojām turpinājās, un tagad jau lidojošie spiegi vagoja debesis cauru diennakti. Un atnestie attēli bija gatavi aplūkošanai bezmaz vai saņemšanas brīdī.

Uztvērusi Vaintē skatienu, Okoceja sniedza viņai plānu lokšņu žūksni.

-  Ko labu atnesi? - Vaintē painteresējās.

- To, ko tu prasiji, eistaā. Šīsdienas uzņēmumus no agrām ritausmas stundām.

Vaintē izpētīja attēlus rūpīgi jo rūpīgi. Nekas nebija mainījies. Ādas konusi

upmalā un mastodonti tuvējās ganībās meta garas ēnas. Viss pa vecam. Bažas, kas viņai uzmācās pirms trim dienām, kad apmetnes vieta izrādījās tukša, bijušas nepamatotas. Mežoņi nebija aizbēguši, tikai pagājuši gabaliņu tālāk. Nekādas trauksmes nebija, par viņas iznīcinošajiem spēkiem neviens neko nenojauta.

-  Parādi man šo vietu uz lielās lapas! - Vaintē pieprasīja.

Putni lidoja dienu un lidoja nakti, gar pašu zemi un augstu pār debess velvi. Astazoiem nebija kur sprukt. Šajā jaunuzņemtajā attēlā no liela augstuma bija redzams garš upes posms ar ieleju un visu tuvāko apkārtni. Okoceja bakstīja to ar īkšķi.