RIETUMOS NO ĒDENES

Pašā galā atradās vientuļš, saulē izbalojis galvaskauss - augsts, apaļš, ar platiem acu dobumiem. Tam visapkārt izvietojās šķēpu uzgaļi un asas akmens .ķembas. Malzasa apstājās pie tā un pauda izbrīnu. Spokainā kompozīcija prasīja izskaidrojuma.

-  Viens no astazoiem, kas piegāna šo zemi. Vispār jau visi galvaskausi, ko tu še redzi, pieder utainiem, spalvainiem, smacīgi dvakojošiem astazoiem, kas mums uzglūnēja un ko mēs nokāvām. Bet šī bezvārda suga ir visnelādzīgākā. Ar šiem šķautnainajiem akmeņiem viņi darīja postu, kas ir pretīgāks par jebkādu citu nelietību.

-  Viņi nonāvēja vaisliniekus un bērnus, - Malzasa izrunāja šos vārdus ar nāves saltumu balsi.

-  Jā. Mēs uzmeklējām viņus un nokāvām.

-  Protams. Un kā? Nav vairs traucējuši?

-  Nē. Beigti. Visi kā viens. Tā nav vietēja suga. Atnākusi no ziemeļiem. Mēs izsekojām un apslaktējām viņus - visus līdz pēdējam.

-  Tātad - liedags tagad ir drošībā?

-  No visām pusēm, izņemot koraļļu rifus. Bet tie ātri aug, un, tiklīdz būs tapuši gana augsti, izšķilsies pirmās olas. Tad dzemdību pludmales būs pilnībā pasargātas no visām pusēm, - Vaintē novilka ar nagu pār galvaskausa bālo pauri, - pasargātas galvenokārt no šiem bērnu slepkavām.

-  Viņi mūs nekad vairs netraucēs!

XII

Todien pēcpusdienas azaids bija īpašs, ceremoniāls pasākums par godu Malzasai un viņas komandai. Šādi notikumi gadījās tik reti, ka vairums jaunāko fārgaju neko tamlīdzīgu nebija redzējušas. Viņas visu dienu šaudījās šurpu turpu un satraukti vāvuļoja savā starpā, cita citā neklausīdamās. Viss šķita tik neparasti! Kaut arī jilanē prata baudīt laicīgo barību un ar patiku gaidīja brīdi, kad varēs piepildīt vēderu un ļauties snaudai, pati gaļas ēšana ikdienā bija dziļi per­soniska nodarbe, kas veicama vienatnē. Katra pastiepa tuvākajai ēdiena izsnie­dzējai platu lapu un saņēma savu devu - gardu, fermentētu gaļu. To notiesāja kādā nomaļā vietiņā. Tā nu reiz ēdienu ēd, un viņām būtu grūti iztēloties, ka tas varētu notikt citādi.

Padarīts šodien tika gaužām maz, jo pilsētas ļaudis drūzmējās ambesedā, spieda cita citu pie sienas un, alkās nepalaist neko garām, rāpās iežogojošo koku zemākajos zaros.

Pēc pilsētas un lauku apskates Vaintē ar Malzasu devās uz ambesedu. Šeit Malzasa vienu pēc otras iztaujāja tās, uz kuru pleciem gūlās jauncelsmes darbs, īpaši daudz laika veltīdama Vanalpē. Apmierināta ar dzirdēto, Malzasa atlaida viņas un uzrunāja Vaintē.

-  Saules stari un pilsētas izaugsme izkliedēja saltumu no manām domām. Inegbanā es atgriezīšos ar šādu ziņu. Tā sasildīs manas pilsones gaidāmajā aukstajā ziemā. Erifneisa ziņo, ka araketo, piekrauts un pabarots, ir gatavs i/braukt jūrā, kad vien es teikšu. Ēdīsim, un es dodos ceļā!

Vaintē neslēpa savu sarūgtinājumu par pēkšņo šķiršanos. Malzasa pateicās, bet noraidīja domu par palikšanu kaut brīdi ilgāk:

-  Man ir saprotamas tavas jūtas, bet esmu jau gana redzējusi, lai zinātu, ka darbi ir drošās rokās. Araketo ir lēns. Mēs nedrīkstam zaudēt ne dienu. Ēdīsim! Tu pazīsti Alekenzi, manu pirmo padomnieci un efenselē. Šoreiz gaļu tev pa­sniegs viņa.

bēgt, jo katrs Vaintē smagais solis izstrāvoja nepielūdzamu bardzību. Ik kustibā jautās nāve.

Augstu virs ostas atradās sardzes postenis, šobrid tukšs. Vaintē garo vakara ēnu aizsegā uzkāpa uz dzegas un sekoja kuģa piekraušanai. Kā pēdējos uz klāja nogādāja briežu ļenganos ķermeņus. Vanalpē bija pilnveidojusi indi, kuru parasti lietoja lielu dzīvnieku savaldīšanai. Jauniegūtais toksīns nenonāvēja, - tas paralizēja, bet ne uz īsu brīdi kā izejas forma. Inde noveda dzivnieku gandrīz anabiotiskā stāvoklī. Retumis varēja sajust atsevišķus sirdspukstus. Elpu kon­statēt bija praktiski neiespējami. Šādi apstrādātus dzīvniekus varēja bez rūpēm vest pār okeānu uz Inegbanu; tiem nevajadzēja nedz pārtiku, nedz ūdeni, un to gaļa saglabājās svaiga neierobežotu laiku. Inegbanas izsalkušajām pilsonēm šis pārtikas krājums būs neatsverams. Vaintē pārņēma neprātīgas alkas tieši tā apstrādāt Malzasu: lai viņa guļ kā dzīva mirone lidz laika galam!

Kad araketo mijkrēslī devās ceļā, Vaintē klusa un vientuļa kājoja mājup pa tumsā slīgstošajām takām. Par spīti dusmām, kas joprojām vārījās dvēselē, viņa vienā mirkli iekrita dziļā miegā.

Naktsmiers apskaidroja Vaintē prātu, tomēr arī no rīta viņas sirds stūritī vēl slēpās tumšas domas. Tauta ambesedā gan nemanīja viņas sejā nekā savāda, bet pietika viņai iztālēm sastapt Alekenzi skatienu, lai stindzinošais naids liktu novērst seju. Dažām nācās arī izjust viņas nelāgo omu.

-  Viens mazs jautājumiņš, eistaā, - Enga gluži nelaikā sadomāja pievērst sev Vaintē uzmanību.

-  Ne zilbes! Tava daļa ir tikai darbs. Tāpat arī citiem staigājošajiem pīšļiem.

-  Līdz šim tu nemēdzi bez iemesla būt skarba, - Enga rimti bilda. - Pēc mana prāta, eistaā priekšā visas pilsones ir vienlīdzīgas.

-  Tieši tā. Esmu nolēmusi, ka Nāves Meitas vairs nav pilsones. Jūs esat darba lopi. Jūs vergosiet, lidz izlaidīsiet garu. Katram savs liktenis.