RIETUMOS NO ĒDENES

Piepeši atmiņā iegruzdējās apjausma par kādu lietu, kas saistījās ar Engu, - par senu ieceri, ko ikdienas darba rosme atstūmusi vistālākajā apziņas stūrītī.

-   Kā ar astazoiem, kurus tu mācīji runāt? Kā sokas? Pag, cik sen tad tas bija… Krietns laiciņš jau pagājis.

-  Un vēl vajadzēs ne mazums laika. Tas arī ir tas, kāpēc traucēju tevi. Laika vajadzēs daudz… Vai arī nemaz.

-  Izsakies skaidrāk!

-   Katru rītu es uzsāku darbu ar astazoiem cerībā, ka tieši šodien manīšu sapratni. Katru vakaru es viņus atstāju ar bezcerīgu apziņu, ka viss darbs vējā. Mātīte ir saprātīga, bet vai tikai pēc sajēgas tā tomēr nelīdzinās elinoum… Tas arī cierē pa pilsētu, peles trenkādams… Ricība šķiet apzināta, bet, kā rādās, tomēr tāda nav.

-  Un tēviņš?

-  Stulbs kā daždien vaislinieks. Ne uz ko neatsaucas. Pat slānīšana nelīdz. Viņš klusējot tup un blenž. Mātīte vismaz atbild uz laipnību kā elinous. Ar viņu ir patikami čubināties. Bet pateikt viņa tomēr spēj labi ja pāris frāžu, parasti neveikli un mūždien šķērsām. Viņa tās atpazīst, kā laiva apgūst savas koman­das, un pilnigi droši, ka tās viņai neko neizsaka.

-  Teiksim… Teiksim, ka tās nav labas ziņas, - Vaintē īgni noņurdēja. Visu šo laiku lauka darbos pietrūka Engas roku; viņas darbaspēks bija kā zemē nomests. Arī pašai idejai sazināties ar astazoiem zuda jēga. Šie radījumi nevienu vairs neapdraudēja. Vismaz draudi no gluži citas puses tos pilnībā aizēnoja. Bet, lai kā nu būtu ar draudiem. Vaintē nebija liegta arī veselīga zinātkāre. Viņa skaļi vaicāja:

-  Lai nu būtnes nebūtu apguvušas jilanē valodu, bet varbūt tu esi iemācījusies viņējo?

Engas ķermeņa krampjainā kustiba pauda šaubas un bezcerību.

-  Tā ir vēl viens ciets rieksts, ko man nekādi neizdodas pārkost. Sākumā es domāju, ka tie ir ambenini, mēmi radijumi, kas nespēj sazināties. Bet tagad man jāatzīst, ka viņi ir juganīni…

-  Nemuldi! - Vaintē pārtrauca viņas vārdu plūdus. - Kā gan šāds vai tāds radījums var sazināties, bet tā arī negūt un nenodot informāciju! Tu man piedāvā tikai mīklas, bet kur ir gaidītās atbildes?

-  Es saprotu. Piedod, ja vari, bet man neizdodas citādi izteikties. Viņu balsīs un kustībās nav nekādas likumsakarības. Es to apgalvoju pilnīgi droši, jo laikam gan būšu jau ielāgojusi vairākus tūkstošus viņu pozu un kustību. Viss ir bez satu­ra. Ir jau grūti, viņi ir tik gaudeni un mazkustīgi. Beigu beigās esmu nākusi pie slēdziena, protams, tīri teorētiski, ka citādi nebūs: viņiem pieejams kaut kāds cits sazināšanās līmenis, kurš mūžu mūžos paliks mums nepieejams. Man nav ne jausmas, kas tas varētu būt. Esmu dzirdējusi teorijas par garīgo starojumu, kad informācija tieši nonāk no smadzenēm smadzenēs. Kaut kādi viļņi. Kā mums te pilsētā vajadzētu fiziķi, kas atbildētu uz visiem šiem jautājumiem!

Vaintē paustās šaubas, vilšanās un bezcerība lika viņai apklust.

-  Es tevi joprojām apbrīnoju, Enga. Norakstīdama dzīvi savai atbaidošajai filo­zofijai, tu esi laupījusi pilsētai pirmšķirīgas smadzenes. Bet šoreiz man šķiet, ka tavi mēģinājumi un gaidas ir sevi izsmēlušas. Apskatīšu tavus astazous un izlemšu, kas darāms.

Vaintē pamanīja Stalanu turpat tuvumā un aicināja viņu līdzi. Viņas visas trīs rangu secībā devās ceļā. Kad cietums bija klāt, Stalana metās uz priekšu un atdarīja aizbultētās durvis. Vaintē aizspraucās viņai garām un ieurbās ar ska­tienu astazou jaunuļos, bet Stalana stāvēja turpat lidzās, gatava ik brīdi atvairīt uzbrukumu. Mātīte tupēja sarāvusies. Viņas lūpas atvilkās uz sāniem, atsedzot zobus, un šis nepārprotamais drauds iesvēla Vaintē negantās dusmās. Mazais tēviņš stāvēja kluss un šļaugans, atspiedies pret dibensienu.

Vaintē uzsauca Engai:

-  Liec tiem taisīt pekstiņus!

Kad Keriks izdzirda durvju aizbīdņa skrapstu, viņš pielēca kājās un atspiedās ar muguru pret sienu, kā allaž pārliecināts, ka pēdējā stundiņa klāt. Isele, kā parasts, ņēmās viņu izsmiet:

-  Stulbais zeņķi! - viņa ķiķināja, glaudīdama savu saskrambāto, skūto galvu. - Bailīgais knauķi! Marags nes mums ēst. Marags gribēs spēlēties.

-  Kur maragi, tur nāve. Reiz viņi mūs nokaus.

-  Cietpauris! - viņa meta puisēnam ar augļa mizu un smaidīdama pievērsās ienācējiem.

Pirmais marags šķita pilnīgi svešs. Tas ienāca smagiem soļiem, un viņas smaids izplēnēja. Tad viņa pamanīja pazīstamo stāvu tieši svešajam maragam aiz muguras, lidzās tam rupjajam. Šī diena sākās tieši tāpat kā daudzas citas.

Viņa bija laisks un ne īpaši gudrs pusaugu skuķis.

-   Runā! - Vaintē pavēlēja, nostājusies tieši pretī aztazoiem. Tad, lēni un skaidri uzsvērdama zilbes kā sarunā ar jaunu fārgaju, viņa atkārtoja rīkojumu: -

Ru-nā!

-  Lūdzu, ļauj vispirms man! - Enga lūdzoši, bet uzstājīgi iejaucās. - Mani viņa sapratīs.

-  Nekas vairāk viņai nav jāsaprot. Ja būtne neprot runāt, tad tai ir beigas. Pārāk daudz laika jau nomests zemē.

No jauna pievērsusies astazou mātītei, Vaintē sakārtoja savas domas pilnīgi un negrozāmi.