Читаем Romeo un Džuljeta полностью

Romeo un Džuljeta

Romeo. Es stiepju to līdz vārdam «garums»; ja pieliekam to tavai «zosij», tad iznāk, ka tu esi garumā un platumā trekna zoss.

Merkucio. Redzi nu, vai tā nav labāk nekā stenēt par mīlu? Tagad tu runā kā cilvēks, esi atkal Romeo.

Nu tu esi pats, kāds bijis pa dabai un pa mākai.

Jo šī siekalainā mīla atgādina apmātu milzeni, kurš, mēli izkāris, mētājas no viena kakta citā, meklēdams, kur varētu iegrūst savu āksta zizli.

Benvolio. Nu, pietiks, pietiks!

Merkucio. Ar savu prasību tu manu joku tikai sasprindzini.

Benvolio. Citādi tavs joks var izstīdzēt pārāk garš.

Merkucio. Ak nē, tu maldies! Es saņemtu to īsumā: jo mans joks jau nonāca līdz pašam dzijumam un beigās es vairs nevarēju stiept to garumā.

Romeo. Skat, kur nāk diženība!

Uznāk aukle un Pjetro.

Merkucio. Buru laiva pilnās burās!

Benvolio. Divas: brunčos un biksēs.

Aukle. Pjetro!

Pjetro. Ko pavēlat?

Aukle. Manu vēdekli, Pjetro!

Merkucio. Mīļais Pjetro, aizklāj viņas seju, jo viņas vēdeklis daudz glītāks.

Aukle. Labrīt, sinjori!

Merkucio. Labvakar, daiļā sinjora!

Aukle. Vai tad tagad vakars?

Merkucio. Gandrīz tā, kad es jums saku! Jo saules ciparnīcā nekaunīgās bultas gals rāda taisni pusdienu.

Aukle. Ejiet nu! Kas jūs par cilvēku!

Romeo. Tāds cilvēks, sinjora, ko dievs radījis sev pašam par apsmieklu.

Aukle. Tiešām labi teikts! «Sev pašam par apsmieklu», vai ne? Sinjori, varbūt kāds man pateiksiet, kur es varētu atrast jauno Romeo?

Romeo. Es to varu pateikt, bet jaunais Romeo būs vecāks, kad jūs viņu atradīsiet, nekā tobrīd, kad jūs viņu sākāt meklēt. Es esmu pats jaunākais šī vārda nesējs, ja ne pats sliktākais.

Aukle. Lieliski teikts.

Merkucio. Kā tā? Vai sliktākais var būt labs? Jauka saruna, nudien; un gudra, gudra!

Aukle. Ja jūs tas, sinjor, man jums kas sakāms.

Benvolio. Viņa to aicinās kādās vakariņās.

Merkucio. Savedēja, savedēja! Atū viņu, atū!

Romeo. Ko tu tur dzenā?

Merkucio. Ne jau zaķi, — sinjor; un, ja arī zaķi, tad tik kārnu, vāju, izbadējušos, kāds der tik gavēņa pīrāgam.

Dzied.

Vecs zaķis, pelēcis,

Vecs, pelēks garausis,

Man būtu kumoss gards, kad gavēnis.

Bet, kā lai norīt varu,

Tam aste ir par garu,

Un pelēcis pats gluži sasmacis.

Romeo, vai tu nāksi uz māju? Mēs paēdīsim pie tava tēva pusdienas.

Romeo. Es jūs panākšu.

Merkucio. Sveika, senā skaistule, sveika.

Dzied.

Daiļā, senā skaistule.

Merkucio un Benvolio aiziet.

Aukle. Nu, sveiki, sveiki, pie joda! Sakiet man, lūdzams, — kas šis bezkaunīgais puisis tāds ir, pilns tīro muļķību?

Romeo. Kāds jauneklis, aukle, kas labprāt sevī klausās un vienā minūtē var sarunāt vairāk nekā pats mēnesī dabū uzklausīt.

Aukle. Ja viņš vēl man ko teiks, tad es viņam tā sadošu, un, kaut viņš būtu vēl stiprāks, nekā ir, es tikšu galā vēl ar divdesmit tādiem Džekiem; un, ja nevarēšu pati pievārēt, tad to izdarīs cits. Knauķis tāds! Neesmu viņam nekāda izpriecas skuķe, neviena no viņa padauzām.

Uz Pjetro.

Un tu ar te stāvi un noskaties, ka katrs zeņķis mani apstrādā sev par prieku!

Pjetro. Es neesmu redzējis, ka jūs kāds apstrādātu sev par prieku. Ja tas notiktu, es uz vietas izrautu savu ieroci, ticiet man. Esmu gatavs pacelt to ik brīdi, ja notiek godīga saraušanās un ja likums ir manā pusē.

Aukle. Dievs liecinieks, es jūtos tā aizvainota, ka drebu pie visas miesas. Nelietīgais knēvelis! — Lūdzu, sinjor, vienu vārdu! Es jau jums teicu, mana pavēlniece sūtīja mani pie jums; ko viņa lika man jums pasacīt, to pagaidām es paturēšu pie sevis. Bet vispirms atļaujiet man jums aizrādīt: ja jūs domājat viņu, tā sakot, tikai piemuļķot, tā būtu, tā teikt, nekrietna rīcība. Jo mana sinjora vēl ļoti jauna, un tāpēc, ja jūs viņu gribētu piekrāpt ar viltu, būtu, kā saka, negodīgi tā apieties ar krietnu meiteni, tas būtu liels nedarbs un noziegums.

Romeo. Mīļā aukle, sveicini no manis savu sinjoru un pavēlnieci. Es tev apzvēru …

Aukle. Ak labā dvēsele, nu, protams, visu viņai pateikšu! Tu dieniņ baltā, kā viņa priecāsies!

Romeo. Ko tu, aukle, viņai pateiksi? Tu jau mani neesi nemaz vēl uzklausījusi.

Aukle. Es viņai pateikšu, sinjor, ka jūs apzvērat; un tas, pēc manām domām, ir jau dižciltīgs bildinājums.

Romeo.

Tu viņai pasaki,

Lai šodien izprasās uz baznīcu;

Tur klosterī pie mūka Lorenco

Mūs abus salaulās. Te būs par pūlēm.

Aukle.

Nē, ko jūs! Neņemšu ne penija.

Romeo.