Romeo un Džuljeta

Tibalt, Merkucio, tak princis aizliedz

Celt kautiņu uz ielas Veronā!

Jel mierā, Tibalt! Draugs Merkucio!

Tibalts zem Romeo paceltās rokas ievaino

Merkucio un ar saviem ļaudīm aizbēg.

Merkucio.

Es ievainots!

Rauj mēris jūsu dzimtas! Esmu beigts.

Un viņš vai aiziet sveiks?

Benvolio.

Tu ievainots?

Merkucio.

Jā, ieskrambāts, tik ieskrambāts; bet pietiks.

Kur ir mans pāžs? Puis, ej un dabū ārstu!

Pāžs aiziet.

Romeo.

Draugs, turies; rēta liela nevar būt.

Merkucio. Nē, tā nav tik dziļa kā aka, ne tik plata kā baznīcas durvis; bet manai vajadzībai pietiks. Prasiet pēc manis rītu, un jūs atradīsiet gluži rāmu vīru.

Bet šai pasaulē, nudien, nu esmu dabūjis piparus. Lai mēris parauj jūsu dzimtas! Nolādētais suns, tāds

žurka, pele, kaķis varēja tik nāvīgi ieskrambāt cilvēku! Tāds lielība, nelietis, kas kaujas pēc visiem matemātikas likumiem! Kas, velns, jūs dzina iejaukties starp mums? Zem jūsu rokas mani ķēra.

Romeo.

Es visu gribēju par labu griezt.

Merkucio.

Benvolio, ved mani kādās mājās:

Nav spēka vairs. Pie joda jūsu dzimtas!

Tās mani pārvērta par ēsmu tārpiem.

Es būšu beigts, drīz vien… Ak, dzimtu naids!

Merkucio un Benvolio aiziet.

Romeo.

Vai man! Tāds cilvēks, radnieks princim,

Mans patiess draugs, līdz nāvei ievainots;

Par manu aptraipīto godu iedams

Pret Tibaltu — to pašu, kurš kopš stundas

Mans svainis jau. — Džuljeta mīlā, ai,

Tavs skaistums mani dara sievišķīgu

Un krūtīs kausē drosmes tēraudu!

Atgriežas Benvolio.

Benvolio.

Ak Romeo, Merkucio ir miris!

Tā lepnais gars nu izgaist mākoņos,

Par agru nokratījis zemes pīšļus.

Romeo.

Šai drūmai dienai drūmas pakaļ steigsies —

Ļauns iesākums vēl nelaimīgāk beigsies.

Atgriežas Tibalts.

Benvolio.

Nāk niknais Tibalts atkal atpakaļ.

Romeo.

Viņš uzvarējis, dzīvs! Beigts ir Merkucio!

Brauc debesīs tu, svētā lēnprātība,

Lai niknums zvērojošs nu mani ved!

Ņem, Tibalt, «nelgu» atpakaļ, ko pirmīt

Tu teici man. Jo Merkucio gars

Vēl tepat lidinās pār mūsu galvām

Un gaida tavu piebiedrojamies!

Vai tu, vai es, vai abi iesim līdz!

Tibalts.

Tu, niekkalbi, kas šeit ar viņu pinies,

Tu skriesi līdz!

Romeo.

Tas tūlīt izšķirsies.

Divkauja; Tibalts krīt.

Benvolio.

Bēdz, Romeo, bēdz projām!

Surp steidzas pilsoņi, un Tibalts beigts.

Ko stāvi sastindzis? Ja tevi noķers,

Uz nāvi princis notiesās; nu bēdz jel!

Romeo.

Vai man, es laimes nerrs!

Benvolio.

Ko gaidi vēl?

Romeo projām.

Sanāk pilsoņi un virsnieki.

Pirmais virsnieks.

Kur palika, kas nodūra Merkucio?

Kur Tibalts, slepkava, vai aizbēdzis?

Benvolio.

Šeit Tibalts guļ.

Pirmais virsnieks.

Sinjor, jūs nāksiet līdz;

Prinča vārdā — piecelties! Es gaidu!

Uznāk princis ar pavadoņiem, Monteki, Kapuleti, viņu sievas un citi.

Princis.

Kur ir tie neģēļi, kas naidu sāka?

Benvolio.

Man, augstais princi, zināms itin viss,

Kas nelaimīgā strīdā noticis.

To, kas šeit kritis, nonāvēja Romeo;

Viņš — jūsu brašo radnieku Merkucio.

Sinjora Kapuleti.

Tibalts, mans brāļadēls! Mans dzīves prieks!

Ak princi! Svaini! Vīrs! Lūk, radinieks

Guļ asinīs! — Par taisnību un godu

Liec, princi, Monteki nest asins sodu! —

Mans mīļais, mīļais brāļadēls!

Princis.

Benvolio, kurš pirmais uzbruka?

Benvolio.

Tibalts, kas guļ te, Romeo uzvarēts.

Gan Romeo to laipni mierināja

Par niekiem neplēsties un brīdināja

No jūsu augstās dusmības. Tas viss —

Teikts lēnām, rāmu skatu, godbijīgi —

Tibaltu straujo tomēr neremdēja;

Pret mieru kurls, ar tēraudasmeni

Viņš metās virsū drošajam Merkucio.

Tas iekaist, pretī krusto ieroci;

Kā drosmīgs cīņas vīrs ar vienu roku

Viņš pēkšņi nāvi atvaira, ar otru

To sūta Tibaltam, kurš izveicīgs,

To atsizdams. Te Romeo iesaucās:

«Stāt, draugi! Miers!» — un ātrāk vēl par vārdiem

Cērt savu ieroci starp asmeņiem,

Lai šķirtu pretniekus; bet te zem rokas

Vēl Tibalts cērt, ar ļauno cirtienu

Merkucio līdz nāvei ievainodams.

Tad Tibalts aizbēga; bet drīz jo drīz

Viņš atkal atgriezās pie Romeo,

Kas tagad atriebībā iedegās.

Nu cīņa atsākās, un, pirms vēl es

Tos spēju šķirt, bij brašais Tibalts beigts.

Viņš krita, Romeo bēga apmulsis. —

Kaut jāmirst man, ko saku, tiesa viss.

Sinjora Kapuleti.

Viņš radnieks Monteki, tās pašas cilts,

Aiz draudzības tā vārdos jūtams vilts.

Šai tumšā lietā viņu daudz būs bijis,

Lai gan viss bars tik vienu nonāvējis.

Es lūdzu, princi, spried mums taisnību,

Par Tibaltu dod Romeo dzīvību.

Princis.

Romeo viņu, viņš Merkucio kāvis, —

Kas izpirks viņa dārgās asinis?

Monteki.

Ne Romeo, viņš Merkucio draugs!

Viņš pārsteidzies, bet, tā kā likums liek

Lemt nāvi Tibaltam …

Princis.

Tad par šo dēku

Viņš mūža trimdā izpirks savu grēku.

Pat es jau ierauts jūsu naida aukā,

Plūst manas asinis rupjo cīņu laukā.

Bet jūs tik bargu sodu saņemsiet,

Ka visi bēdās līdz man raudāsiet.

Es būšu kurls pret žēlastības gaudām,

Pret jūsu lūgšanām un rūgtām raudām.

Lai Romeo bēg vien; kā nosacīts,

Viņš nāvei neizbēgs, ja sagūstīs.

Nest līķi prom! Kā teikts, tā paliks tas:

Un taisnu sodu saņems slepkavas.

Visi prom.

OTRA AINA