Romeo un Džuljeta

Kur manā Jaunā miesā piemājo

Mans vārds? Teic — kur? Lai pats es sagrauju

Šo mītni riebīgo!

Izrauj zobenu.

Mūks Lorenco.

Nost roku! Teic —

Vai esi vīrs? Pēc vīra izskaties,

Bet pinkšķ kā sievišķis, un rīkojies

Kā satracināts, plēsīgs meža zvērs …

Tu — sieviete, bet vīra izskatā!

Jeb negants zvērs šo divu kārtu veidā.

Pie svētajiem, par tevi brīnos es,

Jo tevi prātīgāku cerēju.

Pēc Tibalta vai nāvēsi pats sevi

Un sievu līdz, kas dzīvo tikai tev,

Tā lāstus sakrādams pār manu galvu?

Kam zemi, debesi un dzīvi pel?

Šī dzīve, zeme, debess — visas tevī

Trīsvienībā. Nu to tu bendēt gribi?

Tu apkauno pats sevi, prātu, mīlu;

Tu, bagātnieks, kam viss pārpilnām dots,

Par neauglīgu turi bagātību,

Sev, prātam, mīlai uzplaukt neļaudams.

Tavs jaukais veids ir tikai vaska tēls,

Kad esi vīrišķību zaudējis.

Tik viltus vien tavs lielās mīlas zvērests,

Tu nonāvē, ko lolot solījies.

Prāts — tavas būtības un mīlas rota, —

Kam vajadzētu visu vainagot,

Pats izšvirkst, nesaprašas pārvaldīts,

Kā pulveris blašķē tūļam kareivim;

Tavs ierocis pats sevi saplosa.

Nu, celies, esi vīrs! Džuljeta dzīvo —

Tā, kuras dēļ tu gribi doties nāvē.

Tev laimējies. Tev Tibalts uzbruka,

Tu viņu pieveici — tev atkal laime.

Kur nāves sods tev draud, kļūst likums draugs

Un pārvērš trimdā to — tā atkal laime.

Tev pieri apmirdz gaisma brīnišķa,

Ap tevi greznā laime rotājas;

Bet tu kā nebēdīgs un gražīgs meitens

Par laimi un par mīlu pukojies.

Nu, pielūko, tas laba gala neņems.

Pie savas mīļās steidz, kā norunāts,

Ej viņas istabā un mierini;

Bet ilgāk nepaliec, līdz sargi nāk,

Tad netiksi tu vairs uz Mantuju.

Tu paliec tur, kamēr mēs pasludinām

Par jūsu laulībām un ienaids rimst.

Mēs lūgsim princi, lai viņš apžēlo,

Tad pārnāksi tu simtkārt priecīgāks,

Nekā tu tagad aizej vaimanādams.

Ej, aukle, sveicini no manis viņu,

Lai mājās visus mudina pie miera,

Pēc kā tie kāro, bēdu nomākti, —

Drīz klāt būs Romeo.

Aukle.

Tu, kungs! Es visu nakti klausītos

Šos labos padomus. To gudro galvu!

Sinjor, es teikšu viņai, ka jūs būsiet.

Romeo.

Jā, saki, un lai mani bargi sarāj.

Aukle.

Lūk, viņa sūta jums šo gredzenu.

Bet nāciet, steidzieties, jo ir jau vēls!

Aiziet.

Romeo.

Kā tas nu atkal mani ielīksmo!

Mūks Lorenco.

Ej! Labu nākt’! Viss atkarīgs no tā,

Vai namā iekļūt paspēsi pirms sardzes,

Un pārģērbies tad līdz ar gaismu prom

Uz Mantuju. Pie tevis savu kalpu

Es dažreiz sūtīšu, lai ziņo tev,

Kas labs šeit notiek, kādas izredzes.

Nu laiks, sniedz roku man, ar labu nakti!

Romeo.

Ja nebūtu tas prieka sauciens skaļš,

Man šķirties būtu grūti no tevis, draugs!

Nu paliec sveiks!

Abi aiziet.

CETURTA AINA

Istaba Kapuleti mājā.

Ienāk Kapuleti, sinjora Kapuleti un Pariss.

Kapuleti.

Mums viss tik nelaimīgi iznāca,

Ka nepaspējām meitu sagatavot.

Tik Joti mīļš bij viņai brālēns Tibalts

Un man tāpat. Bet katram reiz mums jāmirst.

Ir vēls — pie mums vairs viņa nenonāks;

Man jāsaka, es sen jau būtu gultā,

Ja nebūtu man viesis patīkams.

Pariss.

Kā gan lai sērās runātu par kāzām.

Ar labu nakti, sveiciens Džuljetai!

Sinjora Kapuleti.

Jā, labprāt, rītu pat jau izvaicāšu,

Jo šonakt viņa skumju nomākta.

Kapuleti.

Es nešaubos, grāf Paris, mana meita

Jūs iemīlēs. Jūs varat paļauties,

Man viņa paklausīs uz galvošanu.

Tu, sieviņ, vēl pirms gulēt iešanas,

Ej aizrunā par manu Parisu

Un aizrādi, ka tūlīt trešdienā, —

Bet, pag, kas šodien mums?

Pariss.

Nu, pirmdiena, sinjor!

Kapuleti.

Ak pirmdiena! Tad trešdien būs par ātru.

Liec ceturtdien, tā saki: ceturtdien

Būs viņai laulības ar grāfa kungu.

Jūs paspēsiet? Vai patiks tāda steiga?

Mēs neko lielu, tikai pāris draugu;

Jo, redziet, Tibalts tikko nonāvēts,

Ja dzīres rīkosim, var nodomāt,

Ka radinieka tuvā nav mums žēl.

Pusduci draugu ielūgsim, tas viss.

Vai ne? Bet kā jums patīk ceturtdiena?

Pariss.

Mans kungs, kaut rīt jau ceturtdiena būtu.

Kapuleti.

Tad labi, ceturtdien mēs gaidām jūs.

Tu, mīļā, ieej vēl pie Džuljetas,

Uz kāzu dienu viņu sagatavo. —

Nu sveiki, grāf! — Hē, uguni tur aizdegt

Man istabā! Patiešām, jau tik vēls,

Ka drīzāk jārunā par agrumu.

Ar labu nakti!

Aiziet.

PIEKTĀ AINA

Kapuleti dārzs.

Romeo un Džuljeta augšā pie loga.

Džuljeta.

Vai tu jau gribi iet? Vēl diena tālu.

Tā lakstīgala bij, ne cīrulis,

Kas tev tik baigi ausī ieskanējās.

Ik nakti viņa granātkokā pogo.

Jel tici, mīļais, tā bij lakstīgala.

Romeo.

Tas cīrulītis, rīta vēstnesis,

Ne lakstīgala. Skat, kur austrumos

Jau blāzmas stari glūn aiz mākoņiem,

Nakts sveces izdziest, — jautrā, jaunā diena

Kāpj ziņkārīga miglas kalna galā.

Ja bēgšu — dzīvošu, ja ne — man jāmirst.

Džuljeta.

Šis gaišums dienas gaisma nav, es zinu:

Tas ir kāds saules palaists meteors

Par lāpas nesēju, kas šonakt ceļā

Tev gaismu rādītu uz Mantuju.

Nu paliec vēl, tev nav tā jāsteidzas.

Romeo.

Lai mani sagūsta, lai nonāvē!

Es visu pieņemu, kā vien tu vēlies.

Jā, nav šī krēsla rīta acis, — nē,

Tas mēness vaiga bālais atspīdums.