Romeo un Džuljeta

Sinjora Kapuleti.

Jā gan, bet viņa laipni noraida.

It kā tā būtu kapam pielaulāta!

Kapuleti.

Pag! Kā tu teici, kā tu teici, siev?

Ko! Noraida? Un nepateicas mums?

Ne lepojas, ne saņemt prot to laimi,

Ka mēs tai, necienīgai, gādājam

Tik cienījamu augstmani par vīru?

Džuljeta.

Es nelepojos, tikai pateicos,

Ka esat manā labā pūlējušies!

Man nav ko lepoties ar to, kas riebjas.

Tik pateicos par to, kas mīļi domāts.

Kapuleti.

Kas tās par blēņām? Ko tas nozīmē?

Te — «lepna», «nelepna», te — «pateicos»,

Te — «nepateicos jums». Kļausi, vīzdegune!

Vai pateicies vai ne, vai lepojies vai ne,

Bet ceturtdien tu sapos savu stāvu,

Lai ietu Pēterbaznīcā ar Parisu,

Vai valgā tevi es turp aizvilkšu.

Prom, sprāgoņa, prom, bālvaidze, vai dzirdi!

Tu palaidne!

Sinjora Kapuleti.

Fū, fū! Vai traks jau esat?

Džuljeta.

Mans mīļais tēvs, es, ceļos krītot, lūdzu,

Jel vienu manu vārdu uzklausiet!

Kapuleti.

Ej ratā, padauza! Ej, stūrgalve!

Es saku: ceturtdien uz baznīcu,

Ja ne, tad nerādies vairs manās acīs!

Ne vārda vairs, ne atbildi, ne lūdz;

Man nagi niez. — Mēs, sieva, gaudāmies,

Ka dievs mums tikai vienu bērnu devis.

Nu redzu — šis pats viens jau ir par daudz,

Ka viņa mums ir vienīgi par krustu. —

Prom, nekauņa!

Aukle.

Dievs debesīs tai žēlīgs!

Kungs, kaunieties tā viņu nolamāt!

Kapuleti.

Ko, viszine? Tu mēli pievaldi;

Ej patarkšķēt ar savām balmutēm!

Aukle.

Vai es ko sliktu saku?

Kapuleti.

Dievs ar tevi!

Aukle.

Vairs runāt nedrīkstēs?

Kapuleti.

Klus’ muldoņa!

Pie kafijtantēm vari sprediķot!

Te tas nav vajadzīgs.

Sinjora Kapuleti.

Kur jūs tik skarbs!

Kapuleti.

Patiesi gan, te trakam jāpaliek!

Diennaktīm — agrs vai vēls, ik stundu, mirkli,

Vai darbs, vai miers, vai esmu viens vai pulkā

Es raizējos, kur viņai vīru rast.

Nu ir man vīrs, īsts muižnieks, dižciltīgs

Un bagāts, jauns un labi audzināts;

Kā saka, goda vīrs no visām pusēm,

Stalts noaudzis, kā vien var vēlēties.

Bet te man muļķa raudulīgā auša,

Tāds pinkšķa lellis, laimes mājienam

Teic: «Nē, es neprecēšos; nemīlu;

Par jaunu es; man, lūdzu, piedodiet.»

Nu labi, neprecies, — es piedošu;

Bet tad no mājām prom un grauz, ko gribi!

To vērā liec — es joku neprotu!

Nav ceturtdiena tālu, pārliec sirdī:

Ja tu mans bērns — tad savam draugam došu;

Ja ne, ej ratā, ubago uz ielas!

Es tevis nepieņemšu vairs, to zini!

Kas mans, nekad tas nepiederēs tev.

To apdomā! Es vārdu turēšu!

Aiziet.

Vai tiešām debesīs nav līdzcietības,

Kas manas lielās bēdas saprast spētu?

Ak mīļā māt, jel neatstum tu mani!

Ļauj mēnesi, kaut nedēļu līdz kāzām;

Ja ne, tad taisiet kāzu gultu man

Tai pašā velvē, kur jau Tibalts guļ.

Sinjora Kapuleti.

Jel nerunā, es neteikšu nekā.

Kā zini— dari, neesi man meita.

Aiziet.

Džuljeta.

Ak dievs! Ai mīļā aukle, ko man darīt?

Mans vīrs — virs zemes, zvērests — debesīs!

Kā atsaukt zvērestu virs zemes man,

Līdz kamēr vīrs, šo zemi atstājis,

To atsūtīs no debesīm? Ko nu?

Kāpēc gan debesis tā nomoca

Tik lēnīgu un vāju, kāda es!

Ko saki tu? Vai nav tev padoma,

Ko mani mierināt?

Aukle.

Patiesi, te tas būs.

Romeo izraidīts; šai saulē vairs

Viņš nedrīkstēs šurp nākt jūs zvērināt;

Bet, ja ar nāktu, tad tik paslepen.

Bet, ja jau tā tās lietas ņem, kā ir,

Es domāju — tad labāk ej pie grāfa.

Patiesi, viņš ir lielisks vīrs! Pret to

Nu Romeo kā nieks. Pat ērglim nav

Tik zaigas, redzīgas un skadras acis,

Tik tiešām, saku es to tev no sirds,

Jums otrā laulība būs tīrā laime, —

Par pirmo pārāks viņš. Man jāsaka —

Tas pirmais miris vai tikpat kā miris;

Ja arī būtu te, kas jums no viņa?

Džuljeta.

Tu runā to no sirds?

Aukle.

Un dvēseles;

Dievs sodi abas, ja tā nav!

Džuljeta.

Āmen!

Aukle.

Ko?

Džuljeta.

Tu mani brīnišķīgi priecēji.

Ej saki mātei: tā kā tēvam dusmas

Es aizdevu, pie Lorenco nu eju

Lūgt piedošanu, grēkus izsūdzot.

Aukle.

To pateikšu. Lūk, tas ir prātīgi!

Aiziet.

Džuljeta.

Tu nolādētais elles izdzimums!

Tik lielā grēkā dzīt — lauzt zvērestu

Vai savu vīru pelt ar pašas mēli,

Kas nupat viņu slavēja un cēla

Daudz tūkstoškārt? Prom, padomniece ļaunā

No savas sirds es tevi izraidu!

Pie biktstēva nu eju, palīgs labs:

Ja neglābs viņš, lai saņem mani kaps.

Aiziet.

CETURTAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA

Mūka Lorenco celle.

Ienāk mūks Lorenco un Pariss.

Mūks Lorenco.

Jau ceturtdien? Tik īsā laikā, grāf?

Pariss.

Tā Kapuleti, sievastēvs mans, vēlas,

Un steigu kavēt man nav iemesla.

Mūks Lorenco,

Es nezinu, ko teiks vēl līgava.

Tā labi nav; tas man gan nepatīk.

Pariss.

Bezgala viņa apraud Tibaltu,

Tāpēc par mīlu runājis neesmu;

Jo asru namā nesmej Venera.

Tēvs, zinādams, cik viņai bīstami

Pārlieku skumju varai nodoties,

Ar gudru ziņu steidzina šīs kāzas,

Lai apvaldītu lielos asru plūdus,

Jo vientulība skumjas viņā vieš,

Bet vīra tuvumā tās izgaisīs.

Nu zināt jūs šīs steigas cēloni.

Mūks Lorenco sāņus.

Kaut nezinātu es, kas aizkavēs!

Lūk, grāf! Tur ienāk pati sinjora.

Ienāk Džuljeta.

Pariss.