Romeo un Džuljeta

Kāds prieks šeit redzēt līgavu un sievu!

Džuljeta.

Tā, ser, es būšu tad, kad būšu sieva.

Pariss.

Tā būs, tas notiks drīz — jau ceturtdien.

Džuljeta.

Kam jānotiek, tas būs.

Mūks Lorenco.

Tā tas arvien.

Pariss.

Pie svētā tēva nākat grēkus sūdzēt?

Džuljeta.

Jums atbildot, es sūdzētu tos jums.

Pariss.

Jūs viņam neslēpsiet, ka mani mīlat?

Džuljeta.

Un jums es atzīšos, ka mīlu viņu.

Pariss.

Jā, viņam teiksiet, ka jūs mīlat mani?

Džuljeta.

Ja atzīšos, tad tik jums nezinot:

Tas vērtīgāk, nekā to pasakot.

Pariss.

Jums vaigs no asarām ir ļoti cietis!

Džuljeta.

Pie tā nav asaras vien vainīgas!

Jo skaista nebiju es it nekad.

Pariss.

Tāds spriedums kaitīgāks par asarām.

Džuljeta.

Bet, sinjor, taisnība nav pelšana;

Bez tam es runāju par savu vaigu.

Pariss.

Tas arī mans; jūs nonieciniet to.

Džuljeta.

Var būt, ka tā, jo tas vairs nav gan mans. —

Vai, svētais tēvs, jūs būtu tagad brīvs?

Vai atnākt man pie jums pirms vakarmesas?

Mūks Lorenco.

Es esmu brīvs, mans mīļais, skumjais bērns. —

Jūs brīdi atstāsiet mūs vienus, grāf?

Pariss.

Dievs sargi, lūgsnu traucēt nedrīkstu;

Džuljeta, ceturtdienas rītā agri

Jūs modināšu; sveika palieciet

Un saņemiet šo nevainīgo skūpstu!

Aiziet.

Džuljeta.

Slēdz durvis ciet, nāc līdz ar mani raudi!

Miers, palīgs, cerība — pagalam viss!

Muks Lorenco.

Džuljeta, bērns, es tavas bēdas zinu!

Tur saprašanas pietrūkst arī man.

Tev ceturtdien ar grāfu jālaulājas,

Un, kā es dzirdu, tas nav novēršams.

Džuljeta.

Tēvs, nepiemini to, ko dzirdēji,

Pirms neteici, kā to lai novērstu.

Ja saprāts tavs tev nedod padomu,

Tad atzīsti jel manu nodomu, —

Šis duncis mans man dāvās brīvību.

Dievs Romeo un manu sirdi vieno,

Tu — rokas derībā; un, pirms šī roka,

Ko saņēma no tevis Romeo,

Tiks citam sniegta jaunai derībai

Vai viltū citam ļausies mana sirds, —

Šis asmens abas viņas nonāvēs.

Un nu no mūžā krātās gudrības

Dod tūlīt padomu; ja ne, tad — tad — redzi?

Šo manu nelaimi un likteni,

Ko godam atrisināt neiespēj

Ne tava māksla, nedz tavs gudrais prāts,

It viegli izšķirs man šis asmens to.

Daudz nerunā; es nāves ilgojos,

Ja teiksi tu, ka nav man glābiņa.

Mūks Lorenco.

Pag, meit! Kaut ko kā cerību es jaušu,

Tak pie tās ķerties dzen tik izmisums,

Ja nonāvēties labāk tīkas tev

Nekā ar Parisu iet laulībā,

Tad droši pietiks spēka uzņemties

Ko nāvei līdzīgu, lai bēgtu kauna,

Kas baigs kā nāve tevi nāvē dzen.

Ja piekriti, es palīdzību sniegšu.

Džuljeta.

Ak, labāk nekā iet pie Parisa

Liec nolēkt man tur no tā augstā torņa

Vai laupītāju bedrē met, vai dzen

Pie čūskām alā, slēdz pie nikniem lāčiem,

Met mani naktī līķu pagrabā,

Kas pilns ar miroņkauliem grabošiem

Un galvaskausiem dzelteniem, bez acīm,

Liec gulties kapā tikko izraktā

Zem viena līķauta ar mironi, —

To visu, par ko dzirdot vien jau drebu,

Es darīšu bez bailēm un bez šaubu,

Lai vīram uzticīga paliktu.

Mūks Lorenco.

Tad ej vien mājās, liecies jautra, saki,

Ka iesi tu pie Parisa. Rīt trešdiena;

Bet nakti raugi viena aizvadīt

Un nejauj auklei gulēt tavā telpā.

So pudelīti ņem sev gultā līdz,

Tad izdzer visu zāļu devumu.

Te pēkšņi tev pa visām dzīslām liesies

Vēss gurdenums, jo pamirs dzīvība,

Pulss savā gaitā tūdaļ apstāsies;

Ne siltuma vairs būs, ne dzīvas elpas.

Vaigs paliks bāls, un rožu lūpas kļūs

Pelnpelēkas; ciet slēgsies acu plaksti,

Kā nāve dzīves dienai aizver tos.

Tev stīvi, auksti sastings locekļi,

Bez dzīvā spēka, kā jau mirušai.

Un tev šai baisā nāves līdzībā

Būs jāguļ četrdesmit un divi stundas;

Tad atmodīsies kā no jauka miega.

Bet rītu rītā, līgavainis kad nāks

Un tevi modinās, tu būsi nāvē.

Un tad pēc mūsu zemes ierašas

Tie, godam tērptu, tevi apglabās

Un guldīs tanī pašā kapu velvē,

Kur Kapuleti dzimtas senči dus.

Un, pirms vēl būsi atmodusies tu,

No vēstules jau zinās Romeo,

Kas noticis, viņš steigsies šurp, un abi

Mēs gaidīsim, kad celsies tu, lai viņš

To pašu nakti tevi aizvestu

Sev līdz uz Mantuju. Un tādā veidā

Tu izglābsies no lielā negoda,

Ja šaubu gars un sievišķīgās bailes

Tev drosmi nelaupīs, to izdarīt.

Džuljeta.

Ak, dod man, dod! Un nerunā par bailēm!

Mūks Lorenco.

Še, ņem; ej laimīga un esi stipra

Šai nodomā! Es mūku tūda] sūtu

Uz Mantuju ar ziņu tavam vīram.

Džuljeta.

Dod, mīla, spēku man! Tas mani glābs,

Ardievu, mīļais tēvs!

Aiziet.

OTRĀ AINA

Zāle Kapuleti namā.

Ienāk Kapuleti, sinjora Kapuleti, aukle un divi kalpotāji.

Kapuleti.

Ej lūdz tos viesus, kas šeit minēti.

Pirmais kalpotājs aiziet.

Tu pieņemsi man labus pavārus.

Otrais kalpotajs. Sliktu jau nu jums, ser, neņemšu; paraudzīšu, kas prot savus pirkstus aplaizīt.

Kapuleti. Kā tu to izdarīsi?

Otrais kalpotajs. Redziet, ser, tas ir slikts pavārs, kas neprot sev pirkstus aplaizīt; jo, kurš pirkstus nelaiža, tas lai līdz man netaisās.

Kapuleti. Nu ej jau, ej!

Otrais kalpotājs aiziet.