Romeo un Džuljeta

Tik maz ir laika, visu nepagūsim.

Vai mana meita aizgāja pie mūka?

Aukle.

Jā, tiešām tā.

Kapuleti.

Tā, tā, var būt, ka viņš tai iedos prātu.

Tik untumaina tiepša meitene!

Ienāk Džuljeta.

Aukle.

Nu redziet, cik tā līksma nāk no bikts!

Kapuleti.

Nu, stūrgalve! Kur dauzījies tu apkārt?

Džuljeta.

Kur mācījos es grēkus nožēlot

Par nepaklausību, par pretošanos

Jums un jūsu pavēlēm, kur svētais tēvs

Man mācīja krist cejos jums pie kājām

Un piedošanu lūgt. Tēvs, piedodiet!

Es turpmāk paklausīga būšu jums.

Kapuleti.

Šurp sauciet grāfu! Pasakiet to viņam!

Jau rītu rītā salaulāšu jūs.

Džuljeta.

Lorenco cellē grāfu satiku,

Kā nākas, biju laipna es pret viņu,

Gan nepārkāpjot goda robežu.

Kapuleti.

Tas labi, priecājos! Nu, piecelies!

Tā vajag. Būtu jāsatiek nu grāfs.

Es saku, ejiet sauciet viņu šurp! —

Nudien, īsts goda vīrs šis svētais tēvs,

Tam visa pilsēta būs pateicīga.

Džuljeta.

Nāc, aukle, iesim manā istabā,

Tu palīdzēsi izvēlēties rotas,

Kas, tavuprāt, man rītu derētu.

Sinjora Kapuleti.

Līdz ceturtdienai laika tam vēl daudz.

Kapuleti.

E, aukle, ej! Rīt jāiet baznīcā.

Džuljeta un aukle aiziet.

Sinjora Kapuleti.

Mums ātri jātaisās, lai tiktu galā,

Nāk nakts.

Kapuleti.

Nu nebēdā! Pats ķeršos klāt,

Un viss būs labi, siev, es galvoju,

Tu ej un palīdzi Džuljetai posties.

Es gulēt neiešu, ļauj palikt vienam.

Es šoreiz gribu namamāte būt.

Hallo! — Jau visi prom. Na, iešu pats

Un teikšu Parisam, lai sataisās

Uz rītdienu. Cik sirds man tagad viegla,

Kopš prātējusies mana untumniece.

Abi aiziet.

TREŠA AINA

Džuljetas istaba.

Ienāk Džuljeta un aukle.

Džuljeta.

Jā gan, tas tērps būs labs, bet, mīļā aukle,

Tu, lūdzu, šonakt atstāj mani vienu,

Jo gribu nodoties es lūgšanām,

Lai debesis par mani apžēlojas,

Kas, kā jau zini, grēkos kritusi.

Ienāk sinjora Kapuleti.

Sinjora Kapuleti.

Jūs darbā vēl? Vai varu palīdzēt?

Džuljeta.

Nē, māt, mēs izraudzījāmies jau visu,

Kas godam vajadzīgs uz rītdienu.

Es lūdzu, atstājiet nu mani vienu,

Lai aukle nakti aizvada pie jums,

Jo droši vien jums rokas pilnas darba

Šai steigā nejaušā.

Sinjora Kapuleti.

Ar labu nakti!

Ej atdusies, tev vajadzīgs ir miers.

Sinjora Kapuleti un aukle aiziet.

Džuljeta.

Ardievu! Vai vēl tiksimies, kas zina.

Man dzedras bailes dzīslas caurstrāvo

Un ritmu dzīvīgo tur stindzina.

Saukt viņas atpakaļ, lai mierina? —

He, aukle! — Bet ko viņa darīs šeit?

Man vienai drūmā aina jātēlo.

Nāc, pudelīt!

Bet ja nu zāles neiedarbojas?

Tad ritu rītā mani salaulā?!

Nē, nē, tas nenotiks! — Tu būsi klāt.

Noliek dunci līdzās.

Bet ja nu inde tā, ko mūks ar viltu

Ir iedevis, lai mani nozāļotu,

Jo baidās nepatikšanu, ka mani

Pirms Parisa ar Romeo laulājis?

Ir baisi, tomēr, šķiet, tas nevar būt!

Viņš allaž cildināts kā svēts un taisnīgs!

Bet ja nu, noguldīta kapličā,

Es agrāk pamostos, pirms Romeo

Nāk mani glābt? Tas būtu briesmīgi!

Un vai es nenosmakšu kapa velvē,

Kur trūdu mutē svaigas vēsmas nav?

Ja nosmoku, pirms nāk mans Romeo?

Bet, ja es dzīvoju, nav patīkami,

Pat iedomājot nakts un nāves ainu

Un kapa velves tumsu drausmīgo;

Šai kapličā, šais vecos pagrabos,

Kur manu aizgājušo senču kauli

Jau gadu desmitiem un simtiem plēn;

Kur, tikko aprakts, asiņainais Tibalts

Trūd savā līķautā; kur, kā to stāsta,

Ap pusnakts stundu gari spokojas.

Ak vai! Ja es par agru pamostos

No smakas riebīgās, no vaimanām,

Kā mandragorai, izrautai ar saknēm,

Kad mirstīgie, to dzirdot, traki kļūst!

Bet, šausmās modusies, ja kļūstu traka,

Ar senču kauliem sāku rotaļu,

Tad Tibaltu no līķu auta rauju

Un ārprātā ar kādu senča kaulu

It kā ar vāli galvu pāršķeļu?

Ak, lūk, man šķiet, tas Tibalts, viņa gars,

Kas meklē Romeo, kurš viņa miesas

Uz asmens uzdūra. — Pag, Tibalt, pag. —

Es nāku, Romeo! Šo dzeru tev!

Atkrīt gulta aiz priekškariem.

CETURTĀ AINA

Zāle Kapuleti namā.

Ienāk sinjora Kapuleti un aukle.

Sinjora Kapuleti.

Aukle, atslēgas, vēl paņem virces.

Aukle.

Tur prasa dateles un augļus kūkām.

Ienāk Kapuleti.

Kapuleti.

Nāc drizāk, nāc! Jau gaiļi otrreiz dzied.

Zvans lūgsnā aicina, jau pulksten trīs.

Andželika, tu raugi cienastu?

Un mantas nežēlo.

Aukle.

Kā gūšķis,

Jūs ejiet gultā; rītu būsiet slims,

Ja augu nakti nomodā.

Kapuleti.

Nē! Nieku dēļ gan dažu labu nakti

Es neguļu un slims vēl neesmu.

Sinjora Kapuleti.

Jā, savā laikā biji trakulis,

Nu modrai jābūt man par tavu miegu.

Sinjora Kapuleti un aukle aiziet.

Kapuleti.

Ak greizsirdība, cits nekas!

Tris četri kalpi ienāk ar cepešu iesmiem, malkas šķilām, groziem.

Ei, puis, ko tu tur nes?

Pirmais kalpotājs.

Nu, pavāram, bet, ko, to nezinu.

Kapuleti.

Nu steidzies, steidzies!

Pirmais kalpotājs aiziet.

Puis, atnes sausu malku,

Sauc Pjetro, pateiks viņš, kur atrast to.