Romeo un Džuljeta

Ne griba, — nabadzība spiež to darīt.

Romeo.

Ne tavai gribai, — nabadzībai dodu.

Aptieķnieks.

So ieberiet jebkurā šķidrumā

Un izdzeriet; lai divdesmitu spēks

Jums būtu dots — tas mirklī pieveiks jūs.

Romeo.

Lūk, zelts — šī ļaunā inde dvēselei, —

Daudz lielāks bende šinī pasaulē

Nekā tas šķidrums, kuru aizliegts pārdot.

Ne jau tu man, es tev šo indi devu.

Ardievu! Nopērc maizi, ieturies. —

Ne inde, dzīves dzēriens, līdzi nāc!

Pie mīļās kapa būšu dziedināts.

Abi aiziet.

OTRA AINA

Lorenco celle.

Ienāk mūks Džovanni.

Mūks Džovanni.

Ei, svētais brāli, franciskāni, nāc!

Ienāk Lorenco.

Mūks Lorenco.

Tā ir Džovanni balss, kas mani sauc.

No Mantujas: ko teica Romeo?

Ja viņš ko raksta, dod man vēstuli.

Mūks Džovanni.

Es gāju meklēt ceļa biedri sev

No mūsu ordeņbrāļiem, baskāji,

Kas slimos apmeklēja pilsētā;

Bet uzraugi mūs abus aizturēja,

Mēs esot mājās bijuši, kur mēris;

Mūs ieslēdza un nelaida vairs ārā,

Tā Mantujā nemaz es netiku.

Mūks Lorenco.

Bet manu vēstuli kas aiznesa?

Mūks Džovanni.

Tā šeit, — es nevarēju nosūtīt,

Nedz atpakaļ ar kādu nogādāt.

Tā visi baidās ļaunās slimības.

Māks Lorenco.

Kāds liktenis! Pie mūsu brālības,

Nav tukša satura šai vēstulē,

Bet ārkārtīgi svarīgs; kavējums

Var lielu postu nest. Ej nu, Džovanni,

Tu gādā lauzni man un atnes to seit.

Mūks Džovanni.

To tūlīt es atnesīšu, brāl.

Aiziet.

Mūks Lorenco.

Man tagad vienam jātiek kapličā;

Pēc stundām trim Džuljeta modīsies

Un mani nolādēs, ka Romeo

Par notikušo nezin vēl nekā.

Es rakstīšu tam vēl uz Mantuju,

Bet meiču slēpšu cellē, līdz viņš nāks. —

Guļ viņa, nabadzīte, kapā dzīva!

Aiziet.

TREŠA AINA

Kapsēta; Kapuleti kapliča.

Ienāk Pariss un viņa pāžs ar puķēm un lāpu.

Pariss.

Dod lāpu, zēn, pats paliec ārpusē

Vai izdzēs to, lai mani nepamana.

Tu atgulsties tur zem tiem īves kokiem,

Pie zemes cieši savu ausi spied;

Ne soli nevar spert šeit kapsētā,

Ka irdā, kapiem izrakņātā zemē

Tas dzirdams nebūtu; un, ja kāds nāk,

Tu iesvelpies, man dodams signālu.

Dod puķes man un dari, kā tev lieku!

Pāžssāņus.

Man tā kā baisi vienam palikt te,

Sai kapsētā, bet tomēr saņemšos.

Pazūd.

Pariss.

Tev kāzu gultā ziedi, maigais zieds, —

Še putekļi un akmens, kur tu dusi!

Kaut dzīvību dot spētu smaržūdens

Vai asaras, kas skumjās rit tik klusi.

Es katru nakti vēlos būt tev klāt

Un ziedus nest, un tevi apraudāt.

Pāžs iesvelpjas.

Zēns brīdina, kāds laikam tuvojas.

Kas, nolādēts, te naktī kāju sper,

No manas mīļās atvadīties traucē?

Ar lāpu, ko? Jel paslēp mani, nakts!

Paslēpjas.

Ienāk Romeo un Baltazars ar lāpu, kapli u. c.

Dod tagad kapli man un dzelžu lauzni.

Še, ņem šo vēstuli un rīt no rīta

To nodod manam tēvam, gādniekam.

Dod lāpu šurp! Pie tavas dzīvības —

Lai ko tu dzirdi, redzi, nenāc klāt

Un mani manā darbā netraucē.

Es nokāpšu šai nāves mājoklī,

Lai vēlreiz savas sievas vaigu skatu.

Bet galvenais — lai mīļai mirušai

Es noņemtu no pirksta gredzenu,

Kas dārgs un svarīgs man. Nu, tagad ej!

Bet, ja aiz ziņkārības tuvosies

Un slepen lūkosies, ko daru es,

Tad saplēsīšu tevi gabalos

Un izsvaidīšu baigā kapsētā.

Šis brīdis, nodoms mans ir mežonīgs,

Daudz ļaunāks, postošāks un briesmīgāks

Pat nekā tīģeris vai jūras bangas.

Baltazars.

Es iešu, ser, un netraucēšu jūs.

Romeo.

Tu rīkosies kā īstens draugs. Še, ņem!

Un paliec sveiks! Lai dzīvē labi klājas!

Baltazarssāņus.

Es tomēr paslēpšos šeit tuvumā,

Tāds viņam skats, ka ļauns kas nodomā.

Pazūd.

Romeo.

Tu rīkle riebīgā, tu nāves klēpis,

Kas aprij dārgāko šai pasaulē!

Es tavas trūdu žaunas atvēršu

Un jaunu ēsmu došu tev ar varu.

Uzlauž velvi.

Pariss.

Tas izraidītais Monteki, kas kāva

Man manas iemīļotās brālēnu.

Par viņu sērojot, tā nomira;

Šurp nācis viņš, lai paņirgātos vēl

Par mirušo, es viņu notveršu!

Iznāk priekšā.

Nost darbu nekrietno, tu ļaunais Monteki!

Vai atriebība sekos vēl pēc nāves?

Nolādēts nelieti, nu notverts tu,

Uz vietas nāc man līdz, nu jāmirst tev.

Romeo.

To tiešām darīšu, tādēļ jau nācu. —

Jel nekārdini mani, jaunekli,

Bēdz prom; par mirušajiem padomā,

Kas šeit jau guļ. Es lūdzu, jaunekli,

Jel negrūd mani atkal jaunā grēkā,

Man likdams iekaist naidā. Lūdzu, ej!

Es tevi mīlu vairāk nekā sevi,

Jo tik pret sevi esmu bruņojies.

Bēdz projām, dzīvo! Vēlāk pateiksies:

Bij trakais žēlsirdīgs, man ļaudams glābties.

Pariss.

Man riebjas tava murgu valoda,

Es tevi saņemšu kā noziedznieku!

Romeo.

Tu mani izaicini? Piesargies!

Viņi cīnās.

Pāžs.

Ak dievs, tie kaujas! Iešu sardzi saukt.

Aizsteidzas.

Pariss.

Es ievainots!

Krīt.

Ja esi žēlsirdīgs,

Tad kapā guldini pie Džuljetas.

Mirst.

Romeo.

To apsolu. Bet kas mans pretinieks?

Grāfs Pariss, Merkucio radinieks!

Ko teica man mans kalps, kad šurpu jājām? —

Es satraukts neielāgoju. Man šķiet,

Viņš teica: Pariss precot Džuljetu.

Vai bij vien tā? Vai es tik sapņoju?