Saņņikova Zeme

Sieviete kliegdama nogāzās augšpēdu, zīdainis novēlās zemē, krizdams iegrūda rociņu ugunskurā un sāka brēkt; bērni atsprāga sānis, un vīrietis aizsvieda šauteni pa roku galam. Vēl mirklis — un bērni metās bēgt; sieviete, pagrābusi mazuli un turot vienu roku pie galvas, acīm redzot, kontuzēta, kaukdama joza tiem pakaļ. Vampu paskrējās dažus soļus sāņus un apstājās.

Viss bija klusu, uguns joprojām mierīgi dega, un daikts, kas viņu bija tā pārbiedējis, gulēja nekustīgs zemē dažus soļus no koka. Soli pa solim vampu nāca atpakaļ — viņa vakariņas atkal bija iztraucētas, un gaļa dega ugunī. Mežonis piegāja pie ugunskura un pastiepa roku, lai pievāktu iesmus ar gaļu, kad pēkšņi viņam virs galvas nogranda pērkons un kaut kas ietriecās ugunskurā, izsvaidīdams uz visām pusēm ogles un degošās pagales.

Tagad arī vīrietis izbijās ne pa jokam — mežonīgi brēkdams, viņš skrēja uz mežmalu, kur bija apstājušies sieviete un bērni, nezinādami, ko darīt. Ieraudzījuši vīrieti bēgam, arī viņi pazuda krūmos.

— Nu, tagad viņi ilgi nenāks atpakaļ, — sacīja Gorohovs, kas bija raidījis ugunskurā sprāgstošo lodi. — Tagad koks viņiem paliks noburts uz visiem laikiem.

Onkilons smējās līdz asarām. Arī Gorjunovs nevarēja valdīt smieklus. Visi trīs norāpās lejā no koka un pievāca šauteni; onkilons, kāpdams lejā, bija pielaidis ligzdai uguni un apakšā sasvieda ugunskurā vampu rungas un šķēpus; Gorohovs iesprauda iesmus ar gaļu koka mizā augstu no zemes un, atradis starp kauliem cilvēka galvaskausu, uzsprauda to uz zirga kājas, ko noņēma no koka un atslēja pret papeles stumbru, uz galvvidus uzlika krama asmeni, ar kuru vampu grieza gaļu, un acu dobumos iebāza pa oglei.

— Ja vampu uzdrošināsies drīzā laikā atnākt šurp, — viņš sacīja, — viņi uzskatīs visus šos stiķus par burvestībām un vēl vairāk baidīsies no mūsu šāvieniem. Iedami atpakaļ uz mamutu ganībām, jokupēteri sastapās ar pārējiem karavīriem, kas jau steidzās viņiem palīgā. Izdzirduši vienu, pēc tam otru šāvienu un mežoņu brēcienus, Ordins un Kostjakovs domāja, ka vampu uzbrukuši aizgājušajiem, tādēļ bija likuši onkiloniem pārtraukt mamuta uzšķēršanu. Uzzinājuši, kas noticis, visi ilgi smējās par atgadījumu ar šauteni.

Klajumā jau dega ugunskuri, un Annuira gatavoja vakariņas; mamuta snuķis patiešām bija ārkārtīgi garšīgs, bet fileja bifšteki iznāca mazliet sīksti, varbūt tāpēc, ka tie vēl nebija nogulējušies. Tomēr gaļas bija tik daudz, ka degustāciju varēja atkārtot ari vēlāk.

Smagi apkrāvušies ar mamuta ādu, ilkņiem un gaļu nākamajai dienai, mednieki devās tieši uz Amnundaka mītni, ko sasniedza tikai vakarā.

Onkilonu virsaitis jau bija nosūtījis lielu ekspedīciju pazudušo svešzemnieku meklēšanai. Zemestrīce bija stipri izbiedējusi onkilonus, kas neatcerējās piedzīvojuši kaut ko līdzīgu. Dažās zemnīcās pajumju baļķi bija izlēkuši no ligzdām un, uzgāzdamies kopā ar velēnām virsū ļaudīm, daudzus stipri sadauzījuši un nosituši dažus bērnus. Izskrējuši ārā no zemnīcām, pārbiedētie onkiloni redzēja, kā šūpojas koki, un dzirdēja, kā no kraujām dārdēdami gāžas lejup klinšu bluķi; apakšzemes grūdieni notrieca cilvēkus no kājām. Pēc tam sāka plosīties tik bargs pērkona negaiss, kādu neatcerējās redzējuši pat sirmgalvji, un lietus straumes mērcēja ļaudis, kas neuzdrošinājās atgriezties zemnīcās; ūdens izskaloja zemnīcu sliekšņus un samērcēja saklātās guļvietas un apģērbu.

Salīdzinājuši šo katastrofu ar vampu neseno uzbrukumu, onkiloni sāka domāt, ka nelaimes, ko pareģojuši viņu senči sakarā ar balto cilvēku atnākšanu, jau patiešām sākušās, bet šie ļaudis tieši tagad pazuduši, un neviens nezina, vai viņi vēl atgriezīsies vai arī izgaisīs tikpat noslēpumaini, kā parādījušies. Karavīru vienība, ko pēc bungu signāla aizsūtīja no malējās apmetnes uz Tūkstoš Dūmu ieleju meklēt svešzemniekus, tur nevienu neatrada, un Amnundaks bija visai satraukts: pazudušos vajadzēja meklēt pa visu vampu zemi, un šim nolūkam sapulcināja visus karavīrus. Pazudušo ļaužu atgriešanās izgaisināja bažas, bet mamuta āda, ilkņi un gaļa vēl vairāk iepriecināja onkilonus.

Ceļotāju zemnīca zemestrīcē gandrīz nemaz nebija cietusi, un tajā divas dienas bija mitinājušies virsaiša ģimenes locekļi, kamēr izlaboja viņa pussabrukušo mītni.

SVĒTAIS EZERS

Šamanis pavēstīja Amnundakam, ka tagad, kad svešzemnieki laimīgi atgriezušies un nav atstājuši onkilonus posta pilnajās dienās, vajagot upurēt dieviem pie svētā ezera. Ceļotāji, iztaujādami onkilonus, uzzināja, ka šajā ezerā saplūst visas ieplakas ūdeņi, tādēļ priecājās par gadījumu, kas deva iespēju apmeklēt ezeru un noskaidrot, uz kurieni ūdeņi aiztek. Upurēšana bija paredzēta pēc divām dienām.