Saņņikova Zeme

Zeme vairs nelīgojās, un ceļotāji atgriezās pie savas telts, ko vajadzēja uzsliet no jauna. Jau no pirmā pazemes grūdiena šķēpi bija sašķiebušies un āda uzkritusi virsū Annuirai, uzmodinādama un pārbiedēdama gulētāju. Onkiloni vairs neuzdrošinājās aizmigt; viņu māņticīgās bailes kjuva vēl stiprākas tāpēc, ka nebija iespējams sakurt uguni, turklāt ieplakas dienvidu pusē sāka plosīties pērkona v negaiss — Saņņikova Zemē ļoti reti novērojama dabas parādība; tur plaiksnījās apžilbinoši spoži zibeņi un grāva pērkons, daudzkārt atbalsodamies augstajās klinšu sienās. Saspiedušies cieši kopā, drošsirdīgie karavīri murmināja lūgšanas, kamēr kļuva pavisam gaišs, jo debesis sāka skaidroties un vējš izkliedēja miglu. Tikai tad viņi aizmiga.

VAMPU DIEVI

Rīts pēc lietus bija diezgan dzestrs un vējains, vējš izdzenāja miglu, tāpēc ceļotāji varēja doties mājup agrāk, par ko onkiloni ļoti priecājās. Tomēr vēlreiz vajadzēja izmantot verdošo ezeru, lai izvārītu gaļu un iestiprinātos pirms tālā ceļa. Aizejot onkiloni iemeta ezerā dažus gabalus gaļas un trīs reizes tam paklanījās.

— Karavīri pateicas apakšzemes gariem par to, ka tie naktī tikai pabiedējuši viņus, bet nav nodarījuši nekā ļauna, — Annuira paskaidroja.

Neapstādamies pie pazīstamajiem ezeriem un plaisām, ceļotāji ap pusdienas laiku jau bija šķērsojuši Tūkstoš Dūmu ieleju. Ieraudzījuši atkal pirmos zaļos augus, onkiloni pilnīgi pārvērtās, kļuva tādi paši laipni un priecīgi kā arvien. Varēja manīt, ka viņi, pēc virsaiša pavēles pavadīdami svešzemniekus uz šausmīgo ieleju, nesuši lielu upuri un bijuši gatavi uz visļaunāko. Tomēr viņiem vajadzēja nest vēl vienu upuri: iegājuši mežu joslā, svešzemnieki iedomājās, ka jāizmanto gadījums un vēlreiz jāaizstaigā uz vampu zemi, lai apskatītu dīvainos dzīvniekus «ar piekto kāju uz galvas», kurus vampu pielūdzot. Šie dzīvnieki, pēc onkilonu apgalvojuma, mītot kaut kur netālu no šausmīgās ielejas.

Gribot negribot karavīri sekoja baltajiem vīriem, kas pagriezās uz dienvidaustrumiem un aizsūtīja uz priekšu trīs izlūkus ar suņiem. No jauna skatienam pavērās pazīstamas ainas: klajumi ar ezeriem un platākas vai šaurākas mežu joslas, turklāt koki te jau bija garāki un mežs biezāks. Pēc kādiem sešiem kilometriem izlūki apstādināja karavīrus ar vēsti, ka tuvākajā klajumā ganoties «dievi». Piesardzīgi lavīdamies uz priekšu pa mežmalu, ceļotāji nonāca pavisam tuvu dzīvniekiem. Simt soļu attālumā no meža malas bija redzami četri lieli zvēri, kuros nebija grūti pazīt ziloņu dzimtas pārstāvjus. Viņi paēduši sildījās pēcpusdienas saules staros un atpūtās, stāvēdami nekustīgi, nolaiduši snuķi un tikai retumis pavicinādami īso asti vai pakustinādami lielās ausis. Dzīvnieku ķermeni klāja diezgan gara, bet reta sarkanīgi brūna spalva. Divi no tiem bija lielāki, divi — mazāki; mazākie dzīvnieki no lielajiem sevišķi atšķīrās ar ilkņiem — tie viņiem bija īsi un taisni, turpretim pieaugušajiem dzīvniekiem ilkņu gali bija izliekti uz augšu un pēc tam uz iekšu.

— Nav nekādu šaubu, tie ir mamuti, — Gorjunovs sacīja.

— Gribētos paskatīties, kā šie milzeņi skraidelē brīvā dabā, — Kostjakovs ierunājās. — Mēs visi esam redzējuši ziloņus tikai zooloģiskā dārza šaurajos aplokos, kur nekāda skriešana neiznāk.

— Tas, protams, būtu interesanti! Bet kā lai viņus piespiež izlaist kādu likumu?

— Es domāju, viņi izbīsies no šāvieniem.

— Šaubos, jo šie dzīvnieki nepazīst šaujamos ieročus. Bez tam mēs varam ar šāvieniem pievilināt sargus, kuri droši vien mitinās kaut kur tuvumā.

— Nu, vampu izbīsies no šāvieniem vairāk nekā mamuti, jo tagad jau zina to nozīmi.

— Klusāk — te vilku piemin, te vilks klāt! — Gorjunovs, rādīdams uz pretējo mežmalu, brīdināja.

No turienes klajumā iznāca divi pieauguši vampu un viens zēns ar nastām plecos. Pienākuši tuvāk mamutiem, mežoņi nolika nastas zemē, pēc tam nometās ceļos un vairākas reizes zemu paklanījās dzīvniekiem. Mamuti, pamanījuši tuvojamies cilvēkus, pamodās no snaudas, piegāja pie vampu un sāka šūpot snuķus, izdodami skaņas, kas atgādināja skaļu rukšķēšanu. Beiguši klanīšanos, vampu atvīstīja nastas — ar kaut kādām saknēm piekrautas ādas — un izlika cienastu zālē mamutu priekšā; tie bez kavēšanās tvēra ar snuķi pa divām, pa trim saknēm uzreiz un bāza mutē. Atklājās, ka viens no vampu ir sieviete; viņa attina savu nastu divu jauno mamutu priekšā, turpretim vīrietis un zēns mieloja vecos. Dzīvnieki drīz vien notiesāja atnesto cienastu un, skaļi rukšķēdami un stiepdami snuķus pret vampu, prasīja vēl; mežoņi no jauna sāka klanīties un pēkšņi, paķēruši ādas, metās bēgt cik jaudas uz mežmalu. Tagad Kostjakovam izdevās ieraudzīt to, ko viņš vēlējās: mamuti smagos rikšos trukšināja pakaļ vampu, pastiepuši snuķus uz priekšu un saliekuši to galus uz augšu, izpletuši ausis un pacēluši astītes. Tomēr dzīvnieki, acīm redzot, tā izteica pateicību par cienastu, jo viegli varētu panākt un samīdīt vampu, ja vien gribētu; taču mamuti tikai pavadīja cilvēkus līdz mežmalai un pēc tam taurēdami rāmi pagriezās atpakaļ.