Saņņikova Zeme

— Tur apakšā vareni strādā! — Gorjunovs, izlīdis no nišas, sacīja.

— Vai nebūtu laiks mums laisties no šejienes projām, kamēr vēl āda vesela? — Kostjakovs satraukts apvaicājās.

— Jūs domājat — tā ir pazīme, kas liecina par drīzu vulkāna pamošanos? — Ordins pasmējās. — Ja mēs būtu bijuši šeit agrāk un nebūtu dzirdējuši šos dobjos grāvienus, tos patiešām varētu uzskatīt par vulkāniskās darbības pastiprināšanās pazīmi. Taču pat tādā gadījumā nepavisam nav jābaidās — vulkāna pamošanās var ilgt dienām, nedēļām, mēnešiem un gadiem.

— Un pat gadu simtiem kā Monpeljē Martinikā! — Gorjunovs piebilda.

Onkiloni, uzzinājuši, par ko svešzemnieki runā, cits pēc cita ielīda nišā un iznāca no tās ārā satraukti. Tagad viņi bija vēl ciešāk pārliecināti par to, ka šeit, apakš zemes, mīt ļauni gari. Dunoņa, kraujas drebēšana, uguntiņas iedobēs, tūkstoš dūmu stabu, verdošie ezeri, kailās klintis bez jebkādiem augiem — tas viss tā biedēja iezemiešus, ka viņi neatlaidīgi lūdzās, lai līdz nakts uznākšanai visi ejot projām no šīs briesmīgās vietas.

Bija jau vēls, saule paslēpās aiz augstās ziemeļu kraujas, un melna ēna klājās pār šo ieplakas daļu. Turklāt no rietumiem nāca virsū liels, melns mākonis, un miglai šeit vajadzēja būt sevišķi biezai. Miglā un mijkrēslī viegli varēja pazaudēt pareizo ceļu un iegāzties kādā plaisā vai verdošā ezerā.

Patiešām — viņi paspēja atiet tikai kādu kilometru no kraujas, kad debesis pārklājās mākoņiem un sāka līt smalks lietus; visa apkārtne ietinās miglā, ko radīja lietus atdzesētie tvaiki; kļuva pavisam tumšs, un gribot negribot vajadzēja apstāties netālu no baismīgās iedobes līdzās verdošam ezeriņam, kas deva iespēju izvārīt vakariņas un tēju, jo nebija nekāda kurināmā. Svešzemnieku miers ietekmēja arī onkilonus, un visi, nogūlušies ezera krastā, nolaida siksniņās iesietos vai šķēpu galā uzspraustos gaļas gabalus verdošajā ūdenī, tomēr sarunājās tikai čukstus. Gorohovs pamanījās pat izvārīt zupu; viņš ielika gaļu katliņā, iebēra tur putraimus, piemeta sāli, iesmēla ūdeni un iegremdēja katliņu līdz pusei ezerā. Iznāca itin brangs strebjamais, un, galvenais, gaļa, vārījusies ar sāls piedevu, bija garšīgāka nekā tie gabali, kas vārījās tieši ezeriņā. Arī tēja likās diezgan garšīga.

Pēc vakariņām onkiloni izlika sargus un iekārtojās uz nakti, piespiedušies cieši cits pie cita un apsegušies ar vairogiem, lai pasargātos no lietus. Svešzemniekiem viņi bija uzcēluši telti no šķēpiem un vērša ādas.

Tomēr ceļotājiem iegribējās paskatīties naktī uz iedobes uguntiņām, un visi četri, nevienu nemodinājuši, klusītiņām devās uz to pusi. No zemes dzīlēm nāca siltums, tādēļ virs iedobes miglas nebija un tā izskatījās kā melna bedre, kuras dibenā krustu šķērsu spulgoja zilu uguntiņu virknes; uguntiņas lēkāja no vienas vietas uz otru, gan dzisdamas, gan uzliesmodamas no jauna.

Lai labāk varētu vērot visai dīvaino un interesanto ainu, visi četri nogūlās zemē pie iedobes malas un pēkšņi sajuta asus grūdienus — zeme zem viņiem salīgojās.

— Zemestrīce! — Kostjakovs, pietrūcies kajas, iesaucās.

Tomēr viņam vajadzēja no jauna likties guļus, jo noturēties kājās nebija iespējams — zeme līgojās pārāk spēcīgi. Atskanēja dobja dunoņa, ugunis iedobē drebēja, gan apdzisdamas pavisam, gan no jauna iespulgodamās. No kraujas atplūda dārdi: tur gāzās lejup klinšu bluķi. Visas šīs skaņas nakts tumsā un miglā likās drausmīgas.

No apmetnes puses, kas atradās kādu simt soļu attālumā, atskanēja šausmu kliedzieni un Annuiras vaimanas; viņa bija pamodusies un pamanījusi, ka Ordins un citi baltie cilvēki pazuduši. Onkiloni nosprieda, ka baltie burvji pametuši viņus vienus šajā šausmu zemē un paši pazuduši uz visiem laikiem. Suņi un vilku mātes, piebalsodami cilvēkiem, ņēmās gaudot, tā ka sacēlās īsts elles troksnis. Māņticīgie ļaudis galīgi apjuka un nezināja, ko iesākt.

Kad zeme vairs nelīgojās tik stipri un varēja piecelties kājās, ceļotāji steidzās atpakaļ uz nometni, ko pēc kliedzieniem viegli varētu atrast pat absolūtā tumsā. Balto vīru parādīšanās uzreiz visus nomierināja, un, kad Gorjunovs izskaidroja, uz kurieni viņi aizgājuši, onkiloni pat mazliet sakaunējās. Annuira apķērās Ordinam ap kaklu un paslēpa saraudāto seju vīram pie krūtīm. Miegs nevienam vairs nebija prātā. Gorjunovs, to izmantodams, iztaujāja onkilonus, vai zemestrīces notikušas arī agrāk. Noskaidrojās, ka šī dabas parādība iezemiešiem ir pazīstama; dažreiz, parasti ziemā, viņi bija ievērojuši, ka zeme viegli dreb, zemnīcas baļķi čīkst un uz galvas pa spraugām birst zeme.

— Nu, un tagad ari bija tas pats! — Gorjunovs sacīja.

— Nē, nebija vis tas pats! — onkiloni iebilda. — Nekad zeme nav tā šūpojusies, ka cilvēki nevarētu noturēties kājās. Tāpēc mēs arī tā izbijāmies, bet, kad pamanījām, ka jūs esat pazuduši, nodomājām, ka esat mūs pametuši šajā briesmīgajā vietā un apakšzemes gari, kas šūpo zemi, tūliņ izlēks no plaisām un aizraus mūs pazemes valstībā.