Saņņikova Zeme

Nogājuši kādus pāris kilometrus pa šo apvidu un apstājušies, lai pārlaistu tam acis un atvilktu elpu, ceļotāji nevarēja vien nobrīnīties par ainavu, kas pavērās skatienam. Visās malās gan šur, gan tur no zemes lauzās tvaiku mutuļi, kupliem stabiem celdamies uz augšu rāmajā gaisā, un slipo saules staru apspīdētajos sprogainajos mākuļos mirdzēja un rotājās varavīkšņu loki. Varēja domāt, ka skaidrā, rāmā, aukstā ziemas dienā kūp neskaitāmi neredzamas pilsētas dūmeņi. Starp baltajiem stabiem rietumos, ziemeļos un austrumos melnēja ieplakas malienes augstās klinšu sienas, kas atradās vairs tikai piecus sešus kilometrus no šejienes. Šur tur jau parādījās smailas virsotnes ar sniegāja joslām vai plankumiem, kas spoži mirdzēja saules staros. Baltais sniegs un balto tvaiku stabi — no vienas puses, melnās kraujas un melnā zeme — no otras puses, tā bija divu gluži pretēju krāsu kombinācija, kas tik reti sastopama.

Klusumu nereti iztraucēja gan griezīgi svilpieni, gan dunoņa, kas izlauzās no plaisām.

— Melns, kūpošs tuksnesis! — Gorjunovs iesaucās.

— Lūk, tā nu ir Tūkstoš Dūmu ieleja! — sacīja Ordins.

— Ļauno garu miteklis! — pavēstīja vecākais no onkiloniem. — Tur kūp viņu ugunskuri, kas deg apakšzemes alās.

Cilvēki vēroja šo reto ainu, dažādu jūtu pārņemti: baltie — ar interesi, melnīgsnējie — māņticīgās bailēs. Ļaužu uzmanību piesaistīja kāds sevišķi kupls tvaiku stabs turpat netālu. Pieejot tuvāk, noskaidrojās, ka tas ceļas no sešus metrus plata ezeriņa, kur ūdens mutuļoja gluži kā lielā katlā.

Gorjunovs izvilka no maišeļa gaļas gabalu, piesēja to siksnas galā un ielaida ūdenī. Gaļa verdošā ūdens mutuļos grozījās un svaidījās uz augšu un leju un pēc brīža jau bija izvārījusies mīksta.

— Lieliska vieta pārnakšņošanai! — Ordins nosprieda. — Malkas šeit nav, bet ir katls, kurā izvārīt vakariņas un pasmelt verdošu ūdeni tējai.

Tālākajā ceļā uz ziemeļiem viņi sastapa vēl dažus nelielus verdošus ezerus. Paši mazākie — vienu divus metrus diametrā — virda rāmi, mezdami neskaitāmus sīkus burbulīšus; lielie mutuļoja spēcīgi, tā ka visa ūdens virsma viļņojās un šur tur uz augšu sitās putojošas strūklas. Ceļotāji ievēroja, ka slāvos krastus virs ūdens līmeņa un zemi apkārt ezeriem šur tur klāj balta, sniegam līdzīga kārtiņa. Sniegs līdzās verdošam ūdenim šķita absurds. Pagrābuši pa šķipsnai baltās vielas, ceļotāji atklāja, ka ta ir kāda sāls, ļoti rūgta, kodīga, ar nepatīkamu garšu.

— Ja izdalās sāls, tad arī ūdens būs sāļš un nederēs tējai, — Gorjunovs ieminējās.

Nogaršoja ūdeni — tas gan bija mazliet iesāļš, tomēr derīgs dzeršanai.

Metot līkumus starp verdošajiem ezeriņiem un kūpošajām plaisām, gājēji jau netālu no ielejas malienas uzdūrās prāvai — kādu divsimt soļu platai un piecpadsmit līdz divdesmit metru dziļai — iedobei.

Tās līdzenais dibens bija mazliet ieslīdzis, tā ka iedobe atgādināja lielu kausu, tomēr ūdens tur nebija. Ielūkojušies ciešāk, cauri vieglajai dūmakai, kas pildīja šo bedri, ceļotāji redzēja, ka iežu plaisās šur tur uzplaiksnās zilganas uguntiņas. Ordins, gribēdams apskatīt tās tuvāk, sāka kāpt lejā, taču jau pēc dažiem soļiem, aizspiedis degunu un muti, ātri griezās atpakaļ. Viņš sacīja, ka gandrīz noslāpis sēra un hlora tvaikos, kas pildot karsto gaisu.

Binokli varēja saskatīt, ka iedobes dibena melnos iežus visur klāj dzeltenas un baltas joslas un plankumi, acīm redzot, bieza kārta sēra un salmiaka.

— Nu, Pāyel Nikolajevič, — Ordins sacīja Kostjakovam, kad bija atvilcis elpu, — tagad arī jūs vairs nenoliegsiet, ka Saņņikova Zeme ir milzīga, vēl gluži neaprimuša vulkāna krāteris.

— Protams, Bazalta kraujas, kas to ietver, geizeri un ezeri, kas met burbuļus — dienvidos, verdošie ezeri un fumarolas — ziemeļos, šī indīgiem tvaikiem pieplūduši bedre — tas viss neatstāj ne mazāko šaubu, — apstiprināja Gorjunovs.

— Bet onkiloni taču dzīvo šeit jau četrsimt gadu, vampu un dzīvnieki — vēl daudz ilgāk. Dienvidu daļā sakuplojusi bieza augu sega — tātad vulkāns jau sen nav darbojies, — Kostjakovs iebilda.

— Bez šaubām, bet skaidrs arī tas, ka vulkāns pārstājis darboties pakāpeniski, virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem, tāpēc ka vulkānisma pazīmes šeit izpaužas daudz spilgtāk. Varbūt tajos laikos, kad vampu jau bija apmetušies salas dienvidu novados, ziemeļos vēl izplūda lava.

— Onkiloni to vairs nav pieredzējuši, — Ordins piebilda. — Viņi zina stāstīt tikai par «pazemes garu» ugunskuru dūmiem.

— Vai vulkāns tomēr nevar kādā jaukā dienā pamosties no ilgās snaudas un nodarīt lielu postu? — Gorjunovs vaicāja.