Saņņikova Zeme

Kad sveķeļi bija krietni iedegušies, onkiloni un ceļotāji ar lāpu vienā rokā un šķēpu vai šauteni otrā skriešus ielenca plēsoņu mielasta vietu lielā lokā un pēc tam, noliekuši lāpas uz priekšu gandrīz līdz pašai zemei un vēzēdami tās pa labi un pa kreisi, sāka tuvoties centram, kur kustīgais uguns loks ietvēra vilku baru. Drīz vien cauri miglai varēja saskatīt pelēkos plēsoņus drūzmējamies pie beigtā vērša; ierautu asti un atņirgtiem zobiem viņi apjukuši stāvēja, neredzēdami nevienas spraugas, pa kuru izbēgt no šā šausmīgā loka, kas šūpojās un nāca aizvien tuvāk. Zvēri iegaudojās, sāka šaudīties šurpu turpu, lēkdami cits citam virsū, un beidzot, zaudējuši galvu, pa diviem, pa trim metās projām uz visām pusēm.

Tomēr aizbēgt izdevās tikai nedaudziem: onkiloni veikli nodūra vilkus ar šķēpu vai arī, iezveļot ar lāpu pa purnu, aiztrieca plēsoņus atpakaļ. Karavīrs, kuram bija tīkls, uzmeta to vilku mātei, kas pūlējās izlauzties no aplenkuma, — viņa uzreiz sapinās un nogāzās pie zemes. Dzīvi palikušie vilki atgriezās pie vērša paliekām, saspiedās cieši kopā, trīcēja un klabināja zobus, bet vairs nemēģināja bēgt; mednieki viņus nogalināja ar dažiem šāvieniem. Pacēluši lāpas, onkiloni tagad nobeidza ievainotos vilkus, kas gulēja visapkārt; starp ievainotajiem plēsoņiem atrada vēl vienu vilcēni, uzmeta tai uz galvas svārkus, sasēja kopā visas četras ķetnas, piekāra aiz kājām pie šķēpa un aiznesa projām.

Savākuši visus nogalinātos zvērus, kuru bija vienpadsmit, onkiloni atgriezās pie ugunskura un ķērās pie ādu novilkšanas.

Katru noķerto vilku māti piesēja pie trim zemē iedzītiem mietiem: pie diviem ar siksnām pievilka priekškājas ūn pakaļkājas, pie trešā — kaklu, tā ka zvērs nevarēja ar zobiem aizsniegt nevienu siksnu. Pēc šīm oriģinālajām medībām vīri nolikās gulēt visapkārt ugunskuram, kā parasti atstājuši sargus, kuriem vajadzēja pieskatīt vilcenes un pasargāt tās no Kurmja un Baltiņa — suņi ilgi nevarēja nomierināties, izpauzdami vēlēšanos izrēķināties ar bezspēcīgajiem ienaidniekiem.

TŪKSTOŠ DŪMU IELEJA

Brokastodami rīta biezajā miglā, vīri sprieda, kā varētu izvadāt līdzi vilcenes: daži ieteica pēc kārtas nest tās uz pleciem, citi — stiept nestuvēs, ko uztaisītu, izmantojot nogalinātā vērša ādu. Visvienkāršāk būtu piespiest zvērus, lai tie paši skrien līdzi cilvēkiem, taču nebija ne ķēdes, ne stieples, no kā varētu pagatavot asajiem zobiem nepārgraužamu pavadu.

Beidzot apķērās: no ādas izgrieza platas kakla siksnas un uzpurņus. Kakla siksnas piesēja pie Gorohova šautenes slauķa galiem. Tādējādi vilku mātes gāja blakām kā vērši jūgā; viens onkilons veda gūstekņus aiz siksnas, otrs paskubināja tos no muguras. Sākumā zvēri atspērās uz visām četrām un gūlās zemē, bet pēc tam, kad vilku mātēm uzrīdīja suņus, kuri sāka plosīt tām ciskas, tās padevās savam liktenim un ierautu asti vilkās pakaļ cilvēkiem.

Tikko migla sāka izklīst, ceļotāji devās tālāk uz ziemeļiem. Veģetācija kļuva aizvien vārgulīgāka, pa ceļam gadījās veselas joslas nokaltuša, zemaudzīga, bet veca meža; klajumos retas zāles laukumiņi mijās ar pilnīgi kailu sadēdējušu bazaltu. Pēc dažiem kilometriem viņi ieraudzīja zemē plaisu, no kuras cēlās viegla dūmu strūkliņa.

Ordins noliecās un pielika plaukstu pie plaisas, taču uzreiz atrāva nost — no zemes dzīlēm plūda sveloti karsts gaiss. Jo tālāk, jo vairāk tādu plaisu gadījās pa ceļam un arī gaiss kļuva karstāks; ceļotājiem šķita, ka, viņi nokļuvuši krietni sakurinātā pirtī — vēl jo vairāk tāpēc, ka visa apkārtne tinās vieglai miglai līdzīgos garaiņos. Onkiloni jau sen bija nometuši jakas un soļoja kaili līdz jostas vietai; ceļotāji tāpat neizturēja karstumu un sekoja viņu piemēram. Beidzot arī Annuira novilka jaku un bikses, atstājot vienīgi jostu ap gurniem; mazliet apmulsusi, viņa sacīja, ka te esot tik karsti kā zemnīcā, kad degot laba uguns.

Uzmanību saistīja biezākas miglas vāli: izrādījās, ka lur no zemes dzīlēm pa vairākiem caurumiem, klusu svilpdami vai smagi elsdami, izlaužas tvaiku mutuļi.

— Tās jau ir īstas fumarolas! — Ordins iesaucās.

Jo tālāk, jo vairāk tādu plaisu rēgojās melnās lavas kailajā, paugurainajā virsmā. Šķita, ka visa zeme kaut kur dziļumā gruzd un kūp, un karstumu jau juta arī cauri apaviem.

Fumarolas — gāzu un ūdens tvaiku strūklas, kas izplūst aktīvu vulkānu nogāzēs un apkaimē vai pace|as virs atdziestošām lavas straumēm, bieži vien arī aprimušu vulkānu krāteros.