Saņņikova Zeme

Annuira pēcāk atzinās Ordinam, ka ūdenī viņai bijis šausmīgi baisi — visu laiku tā vien licies, ka nupat, nupat kāds sagrābs aiz kājām un aizvilks dzelmē. Viņa, tāpat kā visi onkiloni, ticēja, ka ir ļauni gari, kuri mitinās ūdenī, mežos un alās, ka ir miglas un puteņa gari. Vienīgi vēlēšanās darīt visu pakaļ savam vīram bija piespiedusi viņu iebrist ūdenī.

— Citu reizi es iešu uz ezeru kopā ar tevi. Un tev jāparāda man, ko tu dari, ka vari peldēt kā ronis, — Annuira uzstāja.

Naktī nometni apsargāja pēc kārtas karavīri kopā ar Kurmi un Baltiņu, kas jau bija sadraudzējušies ar onkiloniem, jo tie arvien pameta suņiem pusapgrauztus kaulus un gaļas atkritumus. Karavīri augstu vērtēja suņu modrību un izteica nožēlu, ka viņu senči nav paņēmuši sev līdzi no kontinenta dažus šādus dzīvniekus.

— Kāpēc gan viņi nesaķer un nepieradina vilcēnus? — Gorohovs vaicāja.

— Vilku nekad nevarēs pilnīgi pieradināt, — Gorjunovs viņam paskaidroja. — Varbūt varētu noķert kādu vilku māti un sakrustot ar mūsu krančiem. Mums diemžēl nav līdzi nevienas kuces.

Onkiloni šaubījās par šo priekšlikumu, tomēr apgalvoja, ka noķert vilku neesot nemaz tik grūti.

Ceļā uz ziemeļiem pagāja vēl viena diena. Meži kļuva aizvien skrajāki, koki mazāki, pļavās vairs nebija sazēlusi tik kupla zāle; vērši un zirgi gadījās ceļā reti un izturējās ļoti piesardzīgi — acīm redzot, vampu, vajādami dzīvniekus, bija iemācījuši viņus neuzticēties cilvēkam. Toties biežāk pagadījās degunradži, kas paši iedvesa šausmas vampu un nebaidījās no šķēpiem un rungām.

Pret vakaru pirms iziešanas kādā klajumā izlūki, kas gāja kopā ar suņiem pa priekšu, apturēja gājējus ar ziņu, ka parādījušies vampu. Visi, paslēpušies krūmos mežmalā, sāka vērot apkārtni.

Klajumā ganījās vairāki vērši; viens no tiem stāvēja mazliet atstatu no bara un laikam gremodams snauda. Vērsim no mugurpuses zagās klāt pieci vai seši vampu, lēnītiņām līzdami pa zāli.

Pielīdis soļu divdesmit attālumā no vērša, pirmais vampu ātri pielēca stāvu un svieda vienu pēc otra divus šķēpus; pārējie mednieki arī pietrūkās kājās un skrēja vērsim klāt no sāniem, pacēluši šķēpus un sagatavojušies uzbrukumam. Viens šķēps bija trāpījis vērsim krustos un iecirties ādā; vērsis izbīlī un sāpēs iebaurojās, tad pamanīja ienaidniekus un metās viņiem virsū, noliecis galvu un izslējis uz priekšu milzīgos ragus; vampu paspēja laikus atlēkt sānis, un dzīvnieks, saņēmis vēl pa šķēpam katrā sānā, aizdrāzās garām cilvēkiem; tomēr krama smailes droši vien nespēja ieurbties dziļi biezajā ādā, jo šķēpi tūlīt pat nokrita zemē. Saniknotais vērsis apsviedās apkārt, negaidot panāca vienu no medniekiem un ar galvas vēzienu uzsvieda viņu diezgan augstu gaisā; citi vampu atkal meta šķēpus un novirzīja vērša uzmanību no pakritušā.

Pamanījis, ka ienaidnieki uzbrūk no visām pusēm, vērsis turēja par labāku meklēt glābiņu bēgot un aizauļoja pār klajumu līdzi baram. Vampu metās vērsim pakaļ, bet tūliņ atpalika, kaut arī viņiem kājas bija žiglas. Pilnā sparā auļojošais dzīvnieks nemaz neievēroja vairākus nopakaļ sviestus šķēpus.

— Medības viņiem nav izdevušās, — Gorjunovs sacīja. — Tagad nošausim vērsi vampu acu priekšā, bet, protams, ne jau viņiem.

Vērsis tobrīd skrēja kādu divsimt soju atstatumā no vērotājiem, bet četri vampu — soļu trīsdesmit iepakaļ; piektais bija palicis turpat, kur nokritis. Vampu joza milzīgiem soļiem, stipri noliekušies uz priekšu, pinkainie mati plīvoja vēja; katram rokā bija palicis tikai viens pats šķēps. Mednieki cerēja, ka noasiņojošā vērša spēki izsīks un viņu varēs panākt. Te pēkšņi vērsis, kurš auļoja cik jaudas, sabruka.

Iekarsuši vajāšanā, vampu vai nu nebija dzirdējuši šāvienu, vai arī nesaprata, ko tas nozīmē. Uzvaras priekā kliegdami, viņi pieskrēja pie pakritušā dzīvnieka un sāka dejot tam apkārt uzvaras deju.

— Vajadzēs viņus pabiedēt, — Ordins sacīja. — Citādi mums gaļas neredzēt kā savu ausu.

— Jā, un vispār vajag atbrīvot ceļu tālāk uz ziemeļiem un piespiest viņus laisties projām uz savām alām.

Gorohovs pacēla šauteni un izšāva. Vampu vispirms sastinga kā zemē iemieti, pēc tam, šausmās bļaudami, drāzās atpakaļ pa klajumu; piecēlās arī vērša savainotais vīrs un klibodams vilkās bēdzējiem nopakaļ. Onkiloni tajā pašā mirklī izskrēja klajumā un izkliedza savu kaujas saucienu, lai vampu saprastu, ka šāviens ir saistīts ar viņu kliedzienu.

— Mēs pārnakšņosim šeit! — Gorjunovs pavēstīja. — Gaļa vakariņām mums ir, un vampu neuzdrošināsies atgriezties.