Saņņikova Zeme

Aplūkodami alu, ceļotāji neviļus iedomājās, cik drūma ir pirmatnējo cilvēku dzīve, kā viņi cīnās par savu eksistenci, lietojot pavisam primitīvus darba rīkus un ieročus, gan cieš badu, gan, tāpat kā plēsīgie zvēri, pēc veiksmīgām medībām mielojas bez sāta; viņi, glābdamies no sala, patveras drūmās alās, atkarojot tās niknajam lācim vai hiēnai; garajā polārajā naktī viņi dreb aiz aukstuma, tērpušies cietās, rupji apstrādātās zvēru ādās, un īsina laiku, tikai ēdot, guļot un apskaldot krama gabalus, no kā izgatavo darba rīkus un ieročus. Dūrās acīs, cik augstu attīstības pakāpi sasnieguši onkiloni, cik laimīgi un līksmi salīdzinājumā ar vampu viņi dzīvo, arī būdami tādi paši akmenslaikmeta cilvēki; onkiloni valkā apģērbu, lieto mājsaimniecības piederumus un traukus, ievēro ģints paražas un ceremonijas un svin svētkus, viņi dzīvo zaļajos mežos un pļavās, daudz gaišākās un siltākās mītnēs; viņi prot padarīt dažādu savu uzturu, apstrādāt kaulus un ādas; viņiem jau ir pieradinātu briežu ganāmpulki. Onkilonu un vampu ķermeņa formu, sevišķi galvaskausu salīdzināšana uzskatāmi rādīja, cik tālu cilvēce aizgājusi uz priekšu savā attīstībā desmittūkstoš gados, kas šķir paleolītu no neolīta.

Vientuļajā Saņņikova Zemē, ko ledi šķīra no visas pasaules, šīs nošķirtības, izolācijas dēj saglabājās gan dzīvnieki, kas visur citur bija izmiruši vai iznīcināti, gan pirmatnējais cilvēks, kas savā attīstībā bija apstājies uz zemas pakāpes, jo bija atrauts, izolēts no pārējās pasaules, kur viss pakāpeniski mainījās un pilnveidojās. Vampu dzīves apstākļi bija palikuši tādi paši kā tajos tālajos laikos, kad šī zeme atdalījās no kontinenta un apjozās ar ledus joslu; klimats saglabājās bez parmaiņām, pārtikas pietika, un līdz onkilonu atnākšanai nebija nekādu cēloņu, kas rosinātu tiekties pēc labaka dzīves veida.

Amnundaks pastāstīja ceļotājiem, ka vampu jau šo to esot aizguvuši no onkiloniem; agrāk šie mežoņi neesot pazinuši pat uguni un pavadījuši ziemu pie karstajiem avotiem, kur iekārtojuši nojumes, sakraujot citu uz cita akmeņus. Iemācījušies iegūt uguni, vampu arī ziemu aizvadījuši alās, kas labāk pasargā no sala un sniega. Viņi sākuši cept gaļu, kaut gan joprojām ēduši to arī jēlu, iemācījušies izgrebt no koka rupji apstrādātas bļodas un ar siksniņām sašūt no ādām segas un apmetņus aukstam laikam; viņi ari taisot no kaula šķēpu smailes, lai gan dodot priekšroku krama šķēpelēm, kas ir izturīgākas.

Uz Ordina jautājumu, no kurienes vampu dabūjot kramu rīku un ieroču gatavošanai, Amnundaks nespēja atbildēt: onkiloni nezināja tādu vielu; viņi paši vai nu izmantoja kaulu, vai atskaldīja šķembas no lielākiem kaltedona, ahāta vai serdolika ieslēgumiem, ko reizēm atrada ieplakas nomales bazaltā. Uzgaļu un asmeņu gatavošana no šī materiāla aizņēma daudz laika, un onkiloni to darīja pavaļas brīžos garajā polārajā naktī pie ugunskura zemnīcā. Bazaltā krama nebija, tātad vampu novados ieplakas kraujās, acīm redzot, sastopami arī citi ieži, piemēram, kaļķakmens vai krīts, kuros bieži vien atrod kramu. Šī doma mudināja ceļotājus sarīkot jaunu pārgājienu, šoreiz dziļāk vampu zemē.

Aplūkojuši alu, ceļotāji un Amnundaks atgriezās pie pārējiem. Karavīrus atlaida uz mājām, un daļa karotāju izklīda pa takām, bet vīri, kuri dzīvoja tālāk dienvidos, kopā ar Amnundaku devās projām gar ieplakas malu. Ceļotāji izmantoja gadījumu, lai iepazītos ar jauniem Saņņikova Zemes apgabaliem. Ceļš vispār bija vienmulīgs, tomēr dažviet tam piemita arī zināmas īpatnības: vietām milzīgi augstā siena no pašas augšas līdz pat lejai bija gandrīz pilnīgi vertikāla, un tās pakājē gulēja kūstoša sniega blāķi, ko laiku pa laikam, nogāzušās no virsotnēm, papildināja nelielas lavīnas; vietām kraujā dažādā augstumā stiepās dzegas un terases, kur varēja patverties klinšu auni, kuru brūnie stāvi laiku pa laikam tur pavīdēja; vietām no lejas līdz pašai augšai sienu pāršķēla šaura aiza, drūms gaitenis starp pārkaru sienām, asiem izciļņiem, ūdens un vēja izrobotām klintīm, kas atgādināja fantastiskas cilvēku un dzīvnieku figūras. Tomēr tāda aiza bija pieejama vienīgi klinšu auniem, nevis cilvēkiem, un uzkāpt augšā pa to nebija iespējams. Vietām, izvirzījušās uz priekšu, pāri galvai nokārās milzīgas akmens masas, līdzīgas kāda briesmīga zvēra izriestam vēderam, pār kuru lejup strūkloja ūdens urgas. Kāduviet vairāku simt metru augstumā no plaisas stāvajā sienā, mezdams sudrabotu loku, izlauzās ūdenskritums, kam valgmi deva virsotņu sniega lauki, un, izšķīzdams smalkos miglas putekļos, gāzās lejup uz akmens bluķiem. Visur manīja to pašu bazaltu — gan blīvu akmeni, gan porainu lavu, gan līdzīgu izdedžiem; šur tur bija redzami bagātīgi, skaisti dažādu krāsu minerālu ieslēgumi, ko onkiloni vērtēja ļoti augstu un izlietoja sieviešu rotaslietu, kā arī darba rīku un ieroču izgatavošanai.