Saņņikova Zeme

Onkiloni ātri nogāja vēl dažus kilometrus. Kroplie, zemie koki liecināja, ka ieplakas mala vairs nav tālu. Kad mežu nomainīja krūmi, karotāji apstājās un ieklausījās — priekšā klaigāja cilvēki un klaudzēja akmeņi. Uz priekšu izsūtītie izlūki aizlīda līdz mežmalai un atnesa ziņu, ka apmetne atrodoties alā iepretim takai un vampu to nocietinot, kraudami alas priekšā akmens bluķu sienu. Saņēmis šo vēsti, Amnundaks sadalīja onkilonus trīs vienībās: pirmā vienība Ordina vadībā lavījās pa krūmiem uz ziemeļiem, otrā, kuru vadīja Kostjakovs, — uz dienvidiem. Abām vienībām vajadzēja noiet kādu puskilometru, žigli pārskriet pāri klajajai joslai un pēc tam no abām pusēm virzīties uz vampu apmetni gar klinšu sienas pakāji. Trešā vienība aizgāja pa taku līdz krūmmalai un, šeit paslēpusies, gaidīja pienākam onkilonus no flangiem, lai vienā laikā uzbruktu apmetnei no trim pusēm. Vampu cītīgi strādāja, kraujot akmens bluķu sienu, kas apjoza ieeju alā; paļaudamies uz kokā atstāto slēpni, viņi nebija pat izlikuši sargposteņus, tādēļ nepamanīja ienaidnieka tuvošanos. Sienu viņi cēla, acīm redzot, jau no paša rīta, un tagad tā sniedzās vampu krūšu augstumā. Kādi divdesmit cilvēki akmens sabirās izraudzījās piemērotas plakanas šķilas un stiepa tās pie sienas, kur citi tās cēla augšā. Nesēji pēkšņi pamanīja tālumā pāri klajumam skrejošos onkilonus. Atskanēja nemiera pilni izsaucieni, un vampu ar nastām steidzās pie sienas.

— Jāšauj, kamēr viņi vēl redzami, — Gorjunovs sacīja. — Šāvieni radīs paniku, un pretošanās nebūs tik nikna.

No krūmiem līdz vampu bija kādi četrsimt soļi. Gorjunovs un Gorohovs izšāva. Vampu apstājās pārsteigti, jo dzirdēja tikai pērkonu un neredzēja tuvumā ienaidniekus; viņi skatījās uz visām pusēm un sakliedzās ar tiem, kuri stāvēja aiz sienas. Citi šausmās nosvieda akmeņus un, mežonīgi brēkdami, metās bēgt-katrs uz savu pusi — daži uz sienas pusi, daži uz krūmiem. Aiz sienas atskanēja zvērisks šausmu rēciens. Vampu, atskrējuši pie krūmiem, nokļuva zem onkilonu bultām; daži saļima, pārējie metās projām gar krūmu malu. Onkiloni dzinās viņiem pakaļ.

Aiz sienas neviens vairs nerādījās, un, pamanījis, ka flangu vienības jau tuvu, Amnundaks deva signālu uzbrukumam. Viņa karavīri, atskaitot dažus, kuri vajāja bēgļus, metās skriešus pāri akmenājam uz ienaidnieka apmetni. Kad līdz sienai bija palicis soļu četrdesmit, aiz akmeņu krāvuma parādījās vampu pleci un galvas un pretim uzbrucējiem lidoja šķēpi un akmeņi; daži onkiloni pakrita, bet divi šāvieni no tuva atstatuma atkal iedvesa vampu šausmas, un viņi apjukuši paslēpās. Šajā brīdī abas flangu vienības ielauzās aiz sienas pa ejām, kas bija atstātas krāvumā klinšu sienas pakājē, un pie alas iedegās nikna tuvcīņa; frontālā vienība, pārrāpusies pāri sienai, arī metās kaujā. Vampu aizstāvējās vāji, jo Ordina revolveris arvien no jauna izraisīja viņos paniku.

Dažās minūtēs viss bija beidzies: plašo laukumu klāja mirušo un ievainoto ķermeņi; kādi desmit vampu, kas bija pārlēkuši pāri sakrautajai sienai un meklēja glābiņu bēgot, saļima, vajātāju bultu un ložu ķerti. Bija kritušas arī sievietes, kas, aizstāvot alu, cīnījās līdzās vīriešiem.

Iekļuvuši alā, ceļotāji tās dziļumā ieraudzīja ciešā muzgulī saspiedušās vecenes un kādus trīsdesmit bērnus, kas bailēs drebēja un griezīgi brēca. Onkiloni sāka meklēt šajā muzgulī savus nolaupītos bērnus, ko viegli varēja atšķirt gan pēc ķermeņiem, uz kuriem nebija spalvu, gan pēc gaišākas ādas krāsas, gan pēc sejām; karavīri citu pēc cita izvilka bērnus no ķepurojošās un spiedzošās kaudzes; vampu bērni, kad viņus sagrāba, skrāpēja un pūlējās iekost uzbrucējiem rokās. Nolaupītos bērnus atrada paša kaudzes vidū šausmīgā izskatā — saskrambātus, sadauzītus, sakostus, brūcēm un zilumiem klātus, — tā viņus bija apstrādājuši «viesmīlīgie» saimnieki. Atrada tikai septiņas meitenes un divus zēnus, bet vampu bija nolaupījuši trīspadsmit bērnus — trūka četru zēnu. Saniknotie onkiloni izveda no alas un nodūra visus vampu zēnus; viņi gribēja nogalināt arī vecenes un liieitenes, bet ceļotāji pierunāja Amnundaku, lai viņš pārtrauc slepkavošanu.

Apskatījuši visu alu, onkiloni pašā tumšākajā kaktā zem ādu kaudzes atrada sievieti ar sasietām rokām un kājām. Kad viņu izvilka gaismā, atklājās, ka tā ir onkiloniete, ko vampu bija nolaupījuši pašā pavasara sākumā; nelaimīgā zem ādām tik tikko nebija nosmakusi, visu viņas ķermeni klāja zilumi un asinsizplūdumi — siksnu un nūju sitienu pēdas. Atguvusi samaņu, gūstekne pastāstīja, ka viņu pastāvīgi situši un spīdzinājuši, sevišķi sievietes, kas ņirgājušās par to, ka viņas miesa esot kaila, bez spalvām, kā vardei. Kad sācies uzbrukums apmetnei, vecenes viņu sasējušas un paslēpušas zem ādām.