Saņņikova Zeme

Atstājuši uzbrukumā cietušās ģints sievietes izpostītajā apmetnē, karavīri no jauna devās uz priekšu, šoreiz uz ziemeļaustrumiem, pa mežoņu un briežu pēdām. Suņus palaida pa priekšu gājējiem, tāpēc varēja soļot ātri, jo gudrie dzīvnieki nevarēja nepamanīt vampu slēpni. Tagad, kad kolonai vairs nenāca līdzi sievietes ar nastām, karavīri steidzās vēl knašāk un laiku pa laikam pat skrēja skriešus; varēja dzirdēt tikai mīksto apavu kluso dipoņu un ļaužu elpošanu. Tā pagāja vēl pāris stundu, tad suņi apstājās mežmalā pie lielas papeles un, pacēluši galvas, ierējās.

— Kokā slēpnis! — Amnundaks sacīja un čukstus deva rīkojumu aplenkt klajumu pa mežu.

Šajā brīdī Baltiņš iekaucās — sunim bija trāpījis lingas sviests akmens. Ceļotāji ievēroja sašūpojamies zarus un tūliņ izšāva. Papeles vainagā triecās arī onkilonu bultas. Par atbildi kokā atskanēja skaļš rēciens, un divi tumši stāvi, zarus lauzdami, nogāzās zemē.

— Vai tiešām tur bijuši tikai divi? — Gorjunovs, no jauna pielādēdams šauteni, jautāja.

— Nē, — Amnundaks atbildēja, — viņu slēpņos nekad nav mazāk par pieciem, tūliņ jūs redzēsiet.

Viņš deva kādu pavēli, un vairāki karavīri pazuda biezoknī. Kokā viss bija klusu. Vampu saprata, ka ienaidnieki viņus pamanīs, ja slēpnī palikušie kustēsies. Tāpēc uz bultām, ko onkilonu karavīri vēl joprojām raidīja koka galotnē, neviens nereaģēja — vampu bija paslēpušies aiz stumbra un resnajiem zariem. Bet tad no tuvējā meža izskrēja vairāki onkiloni ar lielām žagaru nastām; aizsegdamies ar tām pret mežoņu šķēpiem, viņi ātri metās pie koka, sakrāva žagarus visapkārt stumbram un tikpat žigli pazuda; žagariem jau bija pielikta uguns, tāpēc kaudzes tūlīt sāka kūpēt. Vampu, slēpdamies lapotnē un uzmanīdami ienaidniekus, kuri apšaudīja viņus no vienas puses, uguns pielaidējus nebija ievērojuši. Bet, kad no žagaru kaudzes sāk plūst biezi dūmu mutuļi, kāpdami uz augšu gar stumbru, kokā atkal atskanēja rēciens un vairāki šķēpi ietriecās ugunskurā. Tomēr tas stāvokli padarīja vēl ļaunāku — izvandītie žagari iedegās gaišās liesmās, un palikt kokā vairs nebija iespējams. Vampu rāpās vēl augstāk, līdz pašai koka galotnei, bet tur zari bija retāki, cauri lapām pavīdēja tumši stāvi, un šāvienu zalve nogāza vēl divus; viens novēlās zemē, otrs iekārās zaros ar galvu uz leju un bija pavisam labi redzams; pēc brīža viņa ķermenī jau rēgojās desmitiem bultu. Pēdējais vampu aizlavījās uz vainaga pretējo pusi, aizrāpoja pagaru zaru līdz galam, tad, aptvēris zaru rokām, nolieca to uz leju un no četru metru augstuma nolēca zemē. Mežonis drāzās projām pa klajumu, bet onkiloni, aizsteigušies bēglim priekšā, sagaidīja viņu ar bultām, un vampu pakrita, nemaz neticis līdz mežmalai.

Amnundaks deva signālu, pūšot tauri, kas bija izgatavota no pirmvērša raga, un no meža izskrēja karavīri un steidzās pie koka, kur jau bija sanākuši citi karotāji, virsaitis un baltie cilvēki. No koka nokritušie vampu nekustējās; viņiem bija ložu brūces, tomēr onkiloni drošības labad ar šķēpiem tos pienagloja pie zemes. Nogalinātie atgādināja to mežoni, ko ceļotāji bija sastapuši nesenajā gājienā: spalvaini, muskuļoti ķermeņi, zvēru purniem līdzīgas sejas, sapinkājušies mati. Dodamies karagājienā, vampu bija notriepuši seju ar sarkanu okeru, tāpēc izskatījās vēl pretīgāki. Kāds onkilons uzrāpās kokā, lai pārliecinātos, vai tur neslēpjas vēl kāds. Viņš nosvieda lejā vampu rungas un šķēpus, ko pēc tam sameta dziestošajā ugunskurā.

Pirmajā kaujā onkiloni bija guvuši uzvaru bez zaudējumiem. Karavīri devās tālāk pa pēdām, kas tagad veda tieši uz austrumiem, uz ieplakas nomali, kur, acīm redzot, atradās vampu apmetne. Pa ceļam karotāji vairs nesastapa nevienu slēpni; arī pirmais slēpnis, acīm redzot, bija tikai novērošanas postenis, kam vajadzēja dot apmetnei ziņu par ienaidnieka tuvošanos, bet karotāji, suņu pārsteigti, laikam nebija paspējuši to izdarīt.