Saņņikova Zeme

— I3altie cilvēki, pirmā nelaime jau piemeklējusi mūsu tautu! Nakti vampu uzbrukuši pašai tālākajai mītnei, nokāvuši sirmgalvjus un ganus, aiznesuši bērnus un aizdzinuši briežus.

Annuira, izdzirdusi virsaiša vārdus, ievaimanājās. Viņa pati nāca no šīs apmetnes, un vampu bija nogalinājuši viņas vecākus un aizveduši brāļus un māsas.

— Kas jums atnesa šo ziņu tik ātri? — Gorjunovs apjautājās.

— Kara bungas. Kāds gans, palicis dzīvs, ar bungām paziņoja mums šo vēsti. Es esmu izsludinājis karagājienu pret vampu. Visi karotāji ir sapulcējušies, un mēs sodīsim vampu bez žēlastības. Karavīri ļoti gribētu, lai baltie vīri ar saviem pērkoniem un zibeņiem ietu ar mums kopā pārmācīt mūsu ienaidniekus.

— Protams, mēs visi iesim kopā ar jums! — Gorjunovs pasteidzās izteikt piekrišanu. — Vēl tikai ātri pabrokastosim.

Amnundaks ļoti iepriecināts piecēlās un aiziedams sacīja:

— Es tūliņ pateikšu karavīriem, ka baltie cilvēki devuši piekrišanu, — viņi priecāsies!

Pēc maza brīža virsaitis šo vēsti bija paziņojis onkiloniem, un norā skanēja skaļi prieka saucieni. Arī sievietes, acīm redzot, jutās apmierinātas. Annuira pārstāja raudāt un, izberzējusi acis, sacīja Ordinam:

— Es iešu tev līdzi karā.

Kamēr cepās gaļa, ceļotāji iztīrīja šautenes, piepildīja patronsomas, sakravāja maišeļos ceļam nepieciešamās mantas — karagājiens varēja ilgt vairākas dienas. Sievietes ārkārtīgi uzmanīgi vēroja visu, ko darīja vīrieši, tādēļ vairāki iesmi ar gaļu apdega, un Raku tūlīt saņēma no Gorohova rājienu.

Beidzot viss bija sagatavots, brokastis paēstas, plāceņu un ceptās gaļas krājums salikts maišeļos, un ceļotāji atstāja zemnīcu. Viņi ienira biezā miglā, kas kā allaž bija ietinusi visu ieplaku. Cauri miglai tik tikko varēja samanīt blāvās ugunskuru liesmas un šurpu turpu slīdošus onkilonu stāvus. Iztālēm dobji dunēja bungas, joprojām nesdamas sīkākas ziņas par uzbrukušo nelaimi. Amnundaks jau stāvēja apbruņojies pie savas mītnes sliekšņa un, ieraudzījis, ka baltie vīri sagatavojušies gājienam, pamāja ar roku. Tūlīt iedārdējās tuvumā stāvošās bungas, vēstījot par karavīru došanos ceļā un pārraidot šo ziņu kaimiņu apmetnēm. Ļaudis pie ugunskuriem sāka rosīties un stāties pa ģintīm kolonās: priekšā karavīri, aiz muguras sievietes ar nastām un pusaudži, kas devās atpakaļ uz apmetnēm. Amnundaka ģints sievietes, protams, palika mājās; viņas visas ar bērniem bija iznākušas palūkoties — varbūt pēdējo reizi — uz aizejošajiem vīriem un dēliem. Atvadīšanās bija ļoti īsa; neviena sieviete neraudāja. Sieva, apskāvusi vīru, paberzēja vaigu pret viņa vaigu — onkiloniem šis žests nozīmēja skūpstu. Bungām rībot, kolona devās ceļā. Pa priekšu gāja Amnundaks un baltie cilvēki, ko pavadīja abi suņi, kuri varēja būt ļoti noderīgi vampu pēdu dzīšanai. Soļoja ātrā gaitā tieši uz izlaupīto apmetni, kas atradās kādu divdesmit piecu kilometru attālumā. Meži mijās ar norām un klajumiem, un laiku pa laikam pulciņš sieviešu, atvadījies no savējiem, nošķīrās no bara, lai atgrieztos savā apmetnē. Migla pamazām izklīda, un starp mākoņiem parādījās saule, stipri tveicēdama.

Jau krietni pirms pusdienas onkiloni sasniedza posta piemeklēto apmetni. Vampu aizdedzinātā zemnīca bija izdegusi no iekšpuses un iebrukuši, no apsvilušo, no- brūnējušo velēnu kaudzes vietām vēl cēlās dūmu strūklas un reizēm izlauzās liesmu mēles; smirdēja sadegušas ādas un spalvas. Zāle klajumā bija izmīdīta, vietām asinīm nošķiesta. Dažviet gulēja nogalinātie sirmgalvji, ko vampu nebija gribējuši nest sev līdzi, bet tikai nocirtuši viņiem galvas kā trofejas. Visapkārt mētājās salauzti šķēpi un bultas, apģērba skrandas un sasisti trauki.

Sīs apmetnes ģints sievietes, ieraudzījušas posta ainu, skaļā balsī ievaimanājās, žēlodamās par nolaupītajiem bērniem un nogalinātajiem tuviniekiem. Karavīri klusēja, taču pēc viņu drūmajām sejām un zvērojošajām acīm varēja manīt, ka viņi atriebsies ienaidniekam bez žēlastības. Amnundaks pavēlēja uz īsu brīdi atpūsties. No meža iznāca pie dzīvības palikušais briežu gans ar pārsietu galvu un pastāstīja sīkāk par uzbrukumu.

Vampu, droši vien uzzinājuši, ka no apmetnes uz svētkiem aizgājuši gandrīz visi vīrieši, ap pusnakti aplenkuši klajumu un negaidot uzbrukuši ganiem: divus ar rungām nosituši, trešo tikai apdullinājuši. Kad viņš nācis pie samaņas, viss jau beidzies: zemnīca degusi pilnās liesmās, brieži bijuši aizdzīti, klajumā palikuši vienīgi līķi. No rīta gans pēc pēdām noteicis, uz kuru pusi laupītāji aizgājuši. Viņš pats izglābies tikai tāpēc, ka stāvējis pie krūmiem un iekritis biezoknī, — tumsā un miglā vampu nebija viņu atraduši.