Saņņikova Zeme

— Kā tad tā? — Amnundaks iesaucās. — Vai patiešām neviena no jums negrib iziet par sievu pie mūsu viesiem? Viņi var sadusmoties uz mums un aiziet projām. Bet tad mūsu tautu piemeklēs posts un nelaimes!

Šie vārdi palīdzēja, un vairāk nekā puse meiteņu vienprātīgi paspēra soli uz priekšu.

Tomēr pa šo apjukuma brīdi ceļotāji jau bija izraudzījuši sev sievas. Gorjunovs un Ordins norādīja uz meitenēm no virsaiša ģints, kuras bija paspējuši noskatīt, mitinoties kopā vienā zemnīcā, bet Kostjakovs izvēlējās mazu, smuidru tumšvaidzi, kas viņam koķeti uzsmaidīja.

— Izvēle ir nolikusi! — Amnundaks iesaucās. — Lai tagad izraugās sievas onkilonu karavīri!

Kopā ar ceļotājiem, kuriem sekoja viņu izredzētās, virsaitis devās atpakaļ uz savu vietu. Meitenes palūdza atļauju apģērbties un aizskrēja katra pie savas ģints, sieviešu apsveikuma saucieniem skanot, bet drīz vien atgriezās, lai ieņemtu goda vietu līdzās svešzemniekiem, saviem nākamajiem vīriem.

Palikušās meitenes vēlreiz sastājās ciešā rindā. Atkal iedunējās bungas. No jauno karavīru rindas, kas stāvēja nomaļus, iznāca jauneklis, kurš sacīkstēs bija izcīnījis pirmo vietu, piegāja pie meitenēm un sāka lēnām soļot gar viņu rindu. Meitenes sagaidīja karavīru ar jokiem un smiekliem, un gandrīz ikviena sacīja: «Ņem mani, ņem mani!», tāpēc ka kļūt par labākā jaunā karotāja sievu bija ļoti glaimojoši un meitenes pilnīgi atklāti centās pēc šī goda. Tomēr jauneklis tāpat atbildēja viņām ar jokiem, ātri izdomādams ikvienai citādu atteikuma iemeslu: «Tu esi pārāk skaista» (neglītai), «Tev ir kupris mugurā» (meitenei, kas taisna kā bulta), «Tu šķielē», «Tev mutē nav neviena zoba» un tā joprojām, izsaukdams protestus un smieklus.

Nogājis gandrīz gar visu rindu, jaunais karavīrs pēkšņi apstājās iepretim kādai meitenei, kas stāvēja, kautrīgi nodūrusi acis, un nemaz netaisījās piedāvāties. Jauneklis uzsita viņai uz pleca un iesaucās: «Tu man patīc!» Meitene nodrebēja, izlēca no rindas un kā bulta aizjoņoja pa noru, bet jauneklis metās viņai pakaļ.

— Ko tas nozīmē? — Gorjunovs jautāja Amnundakam. — Kāpēc sieva, ko viņš izraudzījies, bēg no viņa? Vai meitene viņu nevēlas?

— Tāda ir mūsu paraža. Karavīrs, izraudzījies meiteni, saņems viņu tikai tad, ja noķers.

— Jauna sacensība! — sacīja Ordins.

— Tā ir ļoti gudra paraža, — virsaitis paskaidroja. — Meitene skrien kaila, viņai ir viegli, turpretim jaunais karavīrs skrien apģērbies, ar šķēpu rokā. Tikai retais varēs panākt meiteni, ja viņa to nevēlēsies. Ja karavīrs meitenei derdzas vai arī viņa iemīlējusi citu, viņa neļaus sevi noķert.

— Lielisks labojums, — Ordins atzina un vaicāja virsaitim: — Vai tad karavīrs, kurš nav noķēris meiteni, paliks bez sievas?

— Nē, viņš var atkārtot sievas raudzīšanu, kamēr kādu noķers.

— Cik ilgi meitene drīkst skriet — visu dienu?

— Nē, tikai vienu reizi pa apli, pa kara dejas apli. Skatieties, viņš meiteni ir panācis!

Patiešām — karavīrs jau veda noķerto meiteni, satvēris to aiz bizes; viņa izlikās pretojamies un sita jauneklim pa. roku. Sievietes un pārējās meitenes apsveica viņu ar zobgalībām. Atnākuši atpakaļ, karavīrs un notvertā mierīgi nostājās sāņus.

No jauna iedārdējās bungas. Pie meitenēm piegāja otrais jauneklis, arī viņu vēl kāroja daudzas kā otru uzvarētāju un sagaidīja tāpat kā pirmo. Tomēr viņš stūrgalvīgi klusēja, lēnītiņām apstaigādams rindu, aizgāja līdz galam un pagriezās atpakaļ, izraisīdams sašutuma pilnus meiteņu saucienus.

— Cik ilgi viņš drīkst lūkot līgavu? — Kostjakovs interesējās.

— Viņš drīkst noiet gar rindu trīs reizes, ne vairāk, — Amnundaks atbildēja. — Tas ir ļoti drošsirdīgs mednieks, bet viņš grib meitenes paspīdzināt. Skatieties, kā viņas piktojas!

Patiešām — karavīrs jau beidza otro gājienu un vēl nevienu nebija izraudzījies. Meitenes sirdījās un vairs nepiedāvājās, rādīja viņam grimases un kliedza: «Vari iet pavisam projām! Lasies pie vampu, izraugies sev spalvainu sievu! Tev jau kailās nepatīk!» un tā joprojām. Karavīrs tikpat lēnām, neteikdams ne vārda, nepievērsdams uzmanību zobgalībām, nogāja gar rindu arī trešo reizi un pēkšņi, gandrīz sasniedzis rindas galu, strauji pagriezās atpakaļ un uzsita uz pleca vienai no pēdējām meitenēm. Viņa pārsteigumā tā apmulsa, ka, izlēkusi no rindas, uzreiz nespēja pietiekami ātri uzsākt skrējienu, un karavīrs viņu noķēra pēc pārdesmit soļiem.

— Paskat, cik viltīgs! — Gorohovs ierunājās. — Viņš izvārdzināja meitenes, lai pašam nebūtu jāskrien tik tālu.

— Te nu jums ir labojums! — iesmējās Kostjakovs.

— Tā jau var noķert arī tādu, kura nemaz nevēlas iziet par sievu pie šā puiša.

— Laikam šoreiz tā būs noticis, — Ordins sacīja.

— Skatieties, viņa nemaz nepretojas izlikdamās tā kā pirmā, tomēr nav arī priecīga.

Meitene, nodūrusi galvu un neatbildēdama uz pārējo zobgalībām, soļoja pakaļ karavīram.

— Pati vainīga — nav ko snaust! — Gorohovs noteica.