Saņņikova Zeme

Kādu laiku valdīja klusums. Pēc tam sieviete pacēla galvu, ieraudzīja, ka dīvainie ļaudis aizgājuši un nav nodarījuši viņai nekā ļauna, uzslējās sēdu, palūkojās visapkārt un, iebāzusi mutē divus pirkstus, spalgi, gari iesvilpās. Par atbildi no meža atskanēja svilpieni un balsis, un drīz vien cita pēc citas parādījās bēgles ar bērniem. Kamēr viņas nāca tuvāk, sieviete pamanīja mantas, kas gulēja zemē un saistīja uzmanību ar savu spožumu. Sākumā viņa neuzdrošinājās tās aizskart, te pastiepa roku, te rāva to atpakaļ, it kā baidīdamās, ka šie priekšmeti apdedzinās plaukstu vai arī iekodīs pirkstos. Beidzot ziņkārība pieveica bailes, un viņa ņēma, apskatīja un apošņāja atstātās mantas citu pēc citas, izbrīnā reizēm iekliegdamās. Pieskrēja pārējās sievietes, un mantas sāka ceļot no rokas rokā, izraisot izbrīna pilnus saucienus un strīdus. Sieviete, kurai bija paņemta rota, grasījās uzmaukt kaklā stikla kreļļu virteni, bet divas citas to sagrāba, pavediens pārtrūka, un stikla pērlītes izkaisījās zemē. Izcēlās plūkšanās, un sievietes steigšus lasīja izbirušās pērlītes un slēpa tās mutē.

— Mūsu dāvanas postu vien nes — meitieši sakausies ne pa jokam! — Gorohovs iesmējās.

Tomēr ceļotāji negaidīja, kamēr beigsies ķilda un dāvanu dalīšana, un devās projām uz dienvidaustrumiem, lai nesastaptos ar vampu. Pārlaiduši nakti kādā meža nora, viņi tikai nakamaja diena ap pusdienu pārradās Amnundaka apmetnē. Virsaitis jau no paša rīta bija izsūtījis karavīrus uz visām pusēm, baidīdamies, ka baltie cilvēki vai nu apmaldījušies, vai arī lauzuši doto solījumu un aizbēguši. Ieraudzījis pārnācēju rokās vampu rungas un šķēpus un uzzinājis viņu piedzīvojumus, Amnundaks pārmeta ceļotājiem, ka viņi neesot bijuši piesardzīgi, un piebilda, ka onkiloni nekad nebūtu uzdrošinājušies tikai četratā klaiņāt pa vampu zemi.

Ceļotāji vēl vienu nakti pārlaida virsaiša zemnīcā, kaut gan jaunā mītne viņu prombūtnes laikā jau bija pabeigta. No savas bāzes viņi šajā reizē bija atnesuši tīru veļu, tēju, cukuru un traukus, lai iekārtotos zemnīcā mazliet ērtāk un nebūtu jādzīvo gluži pēc onkilonu paražām.

SIEVU IZRAUDZĪŠANAS SVĒTKI

Nākamajā dienā vajadzēja svinēt pavasara svētkus, ar ko onkiloni atzīmēja pilnīgu pavasara atnākšanu, gājputnu atgriešanos un ziemeļbriežu atnešanos. Jau no agra rīta norā sāka pulcēties onkiloni no visām apmetnēm; mājās bija palikuši vienīgi sirmgalvji, bērni un briežu gani, kuriem bija pienākusi kārta uzraudzīt ganāmpulkus. Atnācēji apmetās mežmalā, katra ģints atsevišķi, un sakūra ugunskurus; sievietes vārīja pusdienas, vīrieši, gatavodamies sacīkstēm, pārbaudīja ieročus un staigāja no viena ugunskura pie otra, stāstīdami jaunumus.

Amnundaka zemnīcā bariem nāca karavīri, lai paskatītos uz svešzemniekiem, kuriem bija pērkoni un zibeņi un kuri bija apsolījuši uzturēties šajā zemē un tā atvairīt nelaimi, kas pareģota onkiloniem. Sarunas tagad risinājās brīvāk, jo Gorohovs bija atsvaidzinājis savas čukču valodas zināšanas un mazliet pavingrinājies, pārējie ceļotāji arī jau šo to saprata un varēja kaut kā sarunāties. Pastāvīgos iemītniekus no zemnīcas aizsūtīja projām, jo viesos nāca uzreiz vesela ģints ar savu vecāko un izvietojās gar centrālā kvadrāta trim malām; vīrieši apsēdās priekšā, bet sievietes sastājās viņiem aiz muguras. Ģints vecākais pasniedza Amnundakam, šamanim un svešzemniekiem, kuri sēdēja goda vietā, iepretim durvīm, kādu dāvanu — lapsas vai caunas ādu, mežakuiļa vai lāča ilkņus, ieža gabalu ar ahāta, serdolika vai kalcedona ieslēgumiem, akmens cirvi — un pretim saņēma ērgļa spalvu, ko tūliņ iesprauda savos sasukātajos matos. Pēc spalvu skaita varēja spriest par katra virsaiša vecumu. Daži no viņiem bija jau sirmu galvu, taču likās spēka pilni, un viņu matus greznoja divdesmit vai pat divdesmit piecas spalvas, veidojot veselu vēdekli.

Ceļotāji, izprašņādami viesus, uzzināja, ka ģints vecākā amats nav mantojams: ģints izraudzīja vecāko no saviem locekļiem par drošsirdību un izveicību medībās un karā. Izvēlētais palika amatā visu mūžu vai arī līdz tam laikam, kamēr aiz vecuma kļuva gluži vārgs. Spēkus zaudējušais ģints vadonis parasti atsacījās no amata un pavēlēja sarīkot jaunas vēlēšanas, bet pats kā godājams sirmgalvis joprojām mitinājās savā zemnīcā, brīvs no visiem pienākumiem. Vecākā nāves gadījumā ģints nekavējoties izraudzīja jaunu vadoni. Tāpat arī visu onkilonu virsaiša amats nebija mantojams: ģinšu vecākie ievēlēja virsaiti no sava vidus. Tomēr tas drīzāk bija goda amats; virsaitis vadīja pats savu ģinti, tāpat kā citi ģinšu vecākie, tikai vēl izšķīra arī ģinšu strīdus un noteica, kad sarīkot visām ģintīm kopīgas medības un karagājienus pret mežoņiem. Strīdi atgadījās ļoti reti un parasti izcēlās briežu ganību sadales vai meiteņu nolaupīšanas dēļ.