Saņņikova Zeme

Doma par šo eksperimentu likās vilinoša, un ceļotāji ar ieročiem rokās iznāca no krūmiem uz noras un devās uz apmetni. Suņi, noturēdami delverīgos bērnus par kādiem zvērēniem, riedami metās viņiem virsū. Svešinieku parādīšanās izraisīja milzīgu efektu. Sievietes pielēca kājās, sadrūzmējās apkārt ugunskuram un kokam un, iepletušas muti, blenza uz dīvainajiem ļaudīm, par kuriem tikko bija-stāstījis izbēgušais mednieks. Bērni ko kājas nes muka no suņiem un, šausmās kliegdami, slēpās aiz pieaugušo mugurām. Taču sievietes ātri attapās un grāba rokās šķēpus un rungas. Viena skrēja palīgā mazulim, kurš pakritis gulēja uz zemes starp rūcošajiem suņiem un aiz bailēm spiedza. Gorjunovs pasteidzās atsaukt suņus atpakaļ, iekām sieviete paguva atvēzēties ar šķēpu.

— Kā redzat, viņas nemaz nedomā bēgt, bet jau paceļ šķēpus un grasās brukt mums virsū, — Ordins brīdināja.

— Vajadzēs šaut, kamēr nav par vēlu. Ja mēs tagad griezīsimies atpakaļ, viņas nodomās, ka esam izbijušies, un uzklups mums no muguras, — ieminējas Kostjakovs.

— Jā, spēli esam uzsākuši, tagad tā jāvinnē, — Gorjunovs sacīja. — Divus šāvienus gaisā pāri sieviešu galvām, bet divi lai paliek rezervē!

Kostjakovs un Ordins izšāva. Efekts iznāca gluži negaidīts: sievietes, ieraudzījušas izšaujamies no spožajām nūjām uguns mēles un dūmu mutuļus un izdzirdušas šāvienu dārdus un ložu svilpšanu, galīgi pārbijās un nokrita ceļos. Nometušas šķēpus un rungas, viņas lūdzošā žestā izstiepa rokas un sāka klanīties, šausmās spiegdamas; bērni brēca aizvilkdamies.

— To nu gan nebiju gaidījis! — Kostjakovs iesaucās. — Es domāju — viņas aizbēgs un mēs paņemsim visu, kas vajadzīgs, — Nekas cits neatliks, kā iet mierīgi klāt un tēlot dievus, — ierosināja Ordins.

— Dievus, kuri nolaupa rungas un šķēpus? Tomēr vispirms drošības dēļ pielādēsim šautenes.

To izdarījuši, ceļotāji rāmā solī tuvojās ceļos nokritušajām sievietēm. Taču, kad līdz viņām bija palikuši tikai kādi desmit soļi, bērni sacēla paniku — viņi brēkdami metās bēgt pāri norai uz mežu. Sievietes cita pēc citas pietrūkās kājās un sekoja viņiem, atskaitot vienu, kas gulēja, piespiedusi seju pie zemes, un drebēja pie visām miesām.

Piegājuši pie gulošās, ceļotāji viņu uzmanīgi aplūkoja. Sievietes muguru klāja īsa, ne visai bieza spalva, bet pēdas un plaukstas bija kailas; āda uz pēdām bija tik cieta, ka izskatījās pēc raga kārtas, un īkšķis stipri atšķīrās no pārējiem pirkstiem. Uz rokām un kājām auga biezākas spalvas nekā uz muguras. Ķermeņa priekšpuse nebija tik spalvaina, bet uz krūtīm un sejas spalvas neauga nemaz; bārdas trūkuma dēļ sievietes nelielais zods izcēlās vairāk nekā vīriešiem, toties uzacu loki likās zemāki. Tomēr platie vaigu kauli, dziļi iegrimušās mazās ačeles, plakanais deguns ar nūjiņu, atkārusies apakšlūpa ar balto kaula riņķīti — tas viss nepadarīja sievietes seju daiļāku. Mati, kas nebija redzējuši ne ziepes, ne suku, krita pār pleciem biezās pinkās, kur rēgojās ieķērušies zāļu stiebri, koku lapas un visādi gruži. Pēc muskuļotā ķermeņa varēja spriest, ka sieviete ir visai spēcīga.

Beidzot nabadzīti atstāja mierā. Starp citu, viņi ievēroja, ka viena kāja tai ar stipru siksnu piesieta pie zemē iedzīta mietiņa. Tāpēc šī sieviete nebija varējusi aizbēgt kopā ar pārējām — acīm redzot, viņa bija nosodīta par kādu pārkāpumu.

Izraudzījušies pāris tipisku rungu — ar krama dzelksni un bez tā —, pāris šķēpu un kasīkļu, kā arī rupji darinātu, spīdošiem taukiem un brūnām asinīm notrieptu koka bļodiņu, viņi vēl noņēma sievietei kaklarotu un taisījās iet projām.

— Vai zināt, mēs taču esam rīkojušies kā īsti laupītāji, — Gorjunovs sacīja. — Pārbiedējām sievietes līdz nāvei un pēc tam pievācām viņu nabadzīgo mantību.

— Bet mēs taču to darām zinātnes labā, nevis mantkārīgos nolūkos, — Kostjakovs iebilda.

— Un tomēr nav labi! Vajag atstāt viņām kaut ko vietā.

Viri parakņājās mantu maišeļos un atrada mazu spogulīti, stikla kreļļu virteni, salauztu kabatas nazi un skārda kārbiņu, kur bija glabājušās tabletes, pievienoja vēl divas patronu čaulas un nolika visu līdzās sievietei, kas, aizvērusi acis, joprojām gulēja zemē. Pēc tam viņi klusītiņām aizgāja un, paslēpušies mežmalā, sāka vērot noru.