Saņņikova Zeme

— Ja nu viņi pielavās mums pa pēdām? Vampu droši vien ir pieredzējuši pēdu dzinēji, — Gorjunovs sacīja.

— Iesim taisni uz rietumiem, lai atstātu pēdas, pēc tam iegriezīsimies mežā un nāksim atpakaļ uz noru no otras puses.

Ceļotāji, atstājuši vērsi un ieročus neskartus, sekoja šim padomam un paslēpās otru reizi mežā klajuma ziemeļu pusē. Vampu apmetne laikam nebija tālu, jo novērotāji drīz pamanīja, ka noras austrumu malā sašūpojas krūmi un no biezokņa uzmanīgi parēgojas izlūka pinkainā galva. Uz nogalinātā vērša jau sēdēja divi ērgļi un knābāja gaļu, bet divi citi plēsās ap pamestajām iekšām. Putni uzreiz parādīja vampu, ka klajumā svešinieku nav, un tūliņ no krūmiem iznira vesela orda — cilvēku trīsdesmit, to skaitā arī kāds desmits sieviešu — un žiglā solī metās pie atstātā medījuma. Ērgļi cits pēc cita pacēlās spārnos un sāka riņķot virs klajuma.

Vampu sanāca apkārt vērsim un, kā likās, sāka smieties par bēgli, rādīdami uz neaizskarto gaļu un uz pamestajiem ieročiem. Atnācēji laikam pūlējās ieskaidrot viņam, ka viss redzētais bijis tikai māns, jo onkiloni ne tik vien nebūtu pametuši gaļu, viņi būtu nogalinājuši arī mednieku. Bēglis taisnojās, rādīdams, kur stāvējuši dīvainie ļaudis, cik lieli bijuši suņi, un atdarinādams viņu riešanu. Tad daži vampu aplūkoja zemi vērša tuvumā un droši vien atrada ceļotāju pēdas, jo devās pa tām uz meža pusi. Pa to laiku pārējie vampu no jauna ķērās pie medījuma, grieza gaļu gabalos, izlauza resnos smadzeņu kaulus un tīrīja vērša zarnas. Sievietes ar smagu gaļas nastu devās atpakaļ uz apmetni, bet vīrieši aizskrēja pakaļ pēdu dzinējiem, cerēdami panākt dīvainos svešzemniekus, kuri bija tā nobiedējuši viņu biedru. Klajumā palika vienīgi vērša mugurkauls ar ribām, lāpstiņām un gūžu kauliem, tā ka ērgļiem gandrīz nekas nebija atlicis ko pamieloties.

— Lieliski! — Kostjakovs iesaucās. — Vīrieši ir projām, bet mēs ieradīsimies vampu apmetnē vizītē pie sievietēm.

— Un riskēsim, ka vīrieši drīz atgriezīsies un sados mums piparus? — jautāja Gorjunovs.

— Mēs tik un tā nedrīkstam iet uz priekšu: viņi aizgāja tieši uz onkilonu nometnes pusi, un arī mums jāiet tajā pašā virzienā, tā ka iznāks ar viņiem sastapties. Apskatīsim vampu apmetni un pēc tam pametīsim likumu uz dienvidiem.

Vēlēšanās aplūkot apmetni bija spēcīgāka par bažām, un visi četri pa taku devās uz austrumiem. Zemē nopilējušās asinis rādīja, kur gājušas sievietes. Drīz vien priekšā atskanēja kliedzieni un smiekli, un, piesardzīgi pielavījušies tuvāk, ceļotāji nelielas noras vidū ieraudzīja vampu apmetni. Zem lielas, vientuļas papeles zariem atradās vasaras pagaidu mītne. Šeit dega ugunskurs, ap kuru drūzmējās sievietes un dažāda vecuma bērni. Sievietes bija mazāka auguma nekā vīrieši, mazliet smuidrākas, un viņu ķermenis nebija arī tik spalvains kā vīriešiem. Toties sieviešu mati bija garāki, taču tāpat savēlušies biezās pinkās; viņu sejas neliktos tik mežonīgas, ja nāsīs nebūtu iespraustas nūjiņas un uz priekšu izstieptajā apakšlūpā nostiprināti balti riņķīši. Tādi paši riņķīši bija arī ausīs; bet ap melnīgsnējo kaklu baloja rotu virkne. Visi staigāja pilnīgi kaili. Bērni nebija tik pinkainiem matiem un tik spalvaini kā pieaugušie.

Uzspraudušas gaļas gabalus iesmos, vampu sievietes mazliet apcepa gaļu uz uguns un sāka mieloties. Netālu no ugunskura atradās liela klinšu šķila, uz kuras sievietes ar akmeni pārskaldīja lielos cauruļkaulus un, skaļi čāpstinādamas, izsūca no tiem smadzenes. Skanēja līksmi saucieni un smiekli — orda priecājās par garšīgo maltīti.

Krietni paēdušas, sievietes pakāra atlikušo gaļu koka zarā, bet divas no viņām, izklājušas uz zemes vērša ādu, sāka ar krama kasīkļiem attīrīt to no asinīm un taukiem. Citas atlaidās zālē netālu no ugunskura, lai pēc bagātīgā mielasta mazliet nosnaustos. Bērni sāka draiskoties, ķerstīja cits citu, vāļājās zālē un spiedza. Daži pērtiķa veiklībā uzrāpās kokā, un viņu balsis skanēja kuplajos zaros.

— Kā būtu, ja mēs paietos tuvāk sievietēm? — Kostjakovs ieminējās. — Viņas droši vien pārbīsies un aizmuks, bet mēs apskatīsim nometni un paņemsim kolekcijai vampu ieročus, darba rīkus un traukus.

— Bet ja nu viņas nebēgs un sāks aizstāvēties? Tur ir vairāk nekā divdesmit pieaugušu sieviešu, un ikviena ir spēcīgāka par jebkuru no mums, — Gorjunovs iebilda.

— Šāviens gaisā, es domāju, piespiedīs viņas laisties projām.