Saņņikova Zeme

Atstājuši Ņikiforovu pie lāča galvaskausa, ko viņam vajadzēja notīrīt un paglabāt noliktavā, ceļotāji gar ieplakas malu devās uz ziemeļaustrumiem. Pagājuši garām no pirmās ekskursijas pazīstamajām vietām, viņi pēc pusdienas iznāca pļavā, kur uz mitrās zemes ezera tuvumā līdzās vēršu un zirgu pēdām pamanīja basas cilvēka kājas nospiedumus. Tās nevarēja būt onkilonu pēdas, jo tie valkāja apavus; pēdas piesaistīja uzmanību arī tāpēc, ka tās bija lielas, ar spēcīgi attīstītiem pirkstiem; atstarpe starp īkšķi un otro pirkstu bija visai liela salīdzinājumā ar normālo un otrais pirksts ļoti garš.

Palaiduši suņus pa pēdām, kas veda uz ziemeļaustrumiem, ceļotāji šķērsoja vēl divus klajumus un tuvojās trešajam, kad izdzirda cilvēku balsis. Vezdami suņus aiz saitēm, ceļotāji uzmanīgi lavījās tuvāk mežmalai, no kurienes norā ieraudzīja vampu. Kādi astoņi cilvēki dejoja apkārt tumšam ķermenim, kas gulēja zālē, — acīm redzot, mežonīgie cilvēki bija nogalinājuši kādu lielu dzīvnieku. Vampu bija pilnīgi kaili, bez apģērba, ļoti melnīgsnēju ādu, spalvām apauguši. Savēlušos matu pinkas nokarājās viņiem pār pleciem, un seju ietvēra neliela bārda. Vampu dejoja, vienā rokā satvēruši šķēpu, otrā — rungu, gan palēkdamies uz vietas, gan pasviezdami kājas uz priekšu un atpakaļ un vicinādami rokas. Kustību ritmā bez gala atkārtojās kliedzieni: «Oi-ho-ho! Ai-du-du!»

Deja turpinājās kādas desmit minūtes, pēc tam vampu sapulcējās apkārt medījumam un sāka vilkt nost tam ādu.

Tad sākās mielasts: ikviens nogrieza pa strēmelei siltas, asiņainas gaļas un notiesāja tās citu pēc citas. Remdējuši izsalkumu, vampu grieza nost lielākus gaļas gabalus; apkrāvušies ar gaļu un ādu, septiņi aizgāja pa noru uz austrumiem, bet astotais palika pie medījuma, lai pasargātu to no ērgļiem: divi pāri plēsīgo putnu jau riņķoja virs nogalinātā dzīvnieka. Sargs pietupies joprojām mielojās ar gaļu un, aizrāvies šajā nodarbībā, nemaz nemanīja, ka no muguras viņam klusītiņām pielavījušies četri cilvēki un divi suņi. Kurmis ieņurdējās, un mežonis atskatījās. Vampu grasījās trūkties kājās, taču neredzētie ļaudis, kas neizskatījās pēc onkiloniem, divu vilkiem līdzīgu zvēru pavadībā, izstiepuši pret viņu spožas nūjas, tā pārsteidza un izbrīnīja mednieku, ka nazis izkrita viņam no rokas un viņš palika sēžam ar gaļas gabalu rokā, drebēdams aiz bailēm.

Pāri viņa mazajām, dziļi iedubušajām acīm divos masīvps lokos liecās zema piere; ieplestajā mutē rēgojās lieli, balti zobi un stipri izspiedušies ilkņi, bet ļoti īsais zods piešķīra sejai mežonīgu izteiksmi. Deguns bija plakans, ar platām nāsīm, ko pa pusei aizsedza degunā iesprausta gara, balta nūjiņa; ausis — lielas, ausu ļipiņās iespraustas apaļas balta kaula plāksnītes, kas bija nostiepušas tās uz leju gandrīz līdz pleciem. Ap vampu kaklu karājās mežakuiļa un lāča ilkņu virkne. Mežoņa ķermeni klāja biezas, melnas spalvas, bet uz pleciem un krūtīm cauri tām vīdēja tumša āda.

Kādu brīdi vampu un ceļotāji aplūkoja viens otru, neteikdami ne vārda.

Te pēkšņi mednieks, ar kājām spēcīgi atspēries pret zemi, lielā lēcienā metās pāri vērsim uz to pusi, kur ceļu neaizsprostoja ienaidnieki, un, zemu noliecies uz priekšu, aizjoza pa klajumu.

— Ek, palaidām! — Kostjakovs iesaucās. — Vajadzēja viņam sasiet rokas un vest lidzi.

— Tā nu viņš ļautos! — Gorjunovs iesmējās. — Redzējāt, kādi viņam muskuļi un zobi? Mēs pat četratā nebūtu viņu pievārējuši! Viņš būtu kādam no mums apgriezis kaklu vai pārkodis rīkli.

— Un ko mēs ar viņu darītu? — jautāja Ordins.

— Turētu gūstā un novērotu, pacenstos noskaidrot viņa valodu, viņa psiholoģiju; tas taču ir ārkārtīgi interesanti — senā akmenslaikmeta cilvēka psiholoģija un valoda! Palūkojieties uz viņa ieročiem!

Vampu bija pametis zālē savus šķēpus un rungu. Šķēps bija kādu metru garš, darināts no jauna bērza gludā stumbra, un tā mazliet iešķeltajā galā iesprausta rupji apskaldīta, gara krama šķēpele; tieva jēlmītas ādas siksniņa, aptīta ap kātu, savilka šķēlumu, lai krama asmens nevarētu izslīdēt. Runga bija taisīta no resnāka koka stumbra resgaļa, atstājot klāt saknes kaklu krietnas dūres resnumā.

Ap septiņdesmit centimetru garā runga muskuļotā rokā bija bīstams ierocis tuvcīņai, ar tādu sitamo viegli varēja sadragāt cilvēka galvaskausu un apdullināt zirgu vai vērsi. Otrai rungai, ko bija atstājis viens no agrāk aizgājušajiem vampu, resgalī no sāniem bija iedzīta asa krama šķemba, ar ko spēcīgā atvēzienā varēja pāršķelt liela dzīvnieka galvaskausu.

Nogalinātā vērša ķermeņa viena puse jau bija sagriezta gabalos, nogriezta arī priekškāja un pakaļkāja. Zemē vēl bija palikusi otra puse un galva. Nebija nekadu šaubu, ka cilvēki atgriezīsies, lai pievāktu medījumu.

— Es domāju, ka viņi vairs nenāks šurp: bēglis droši vien būs pārbiedējis visus ar briesmu vēsti, — ieminējās Gorjunovs.

— Bet varbūt tieši atgriezīsies, lai paskatītos uz mums vai pat lūkotu mūs nomedīt, — Kostjakovs iebilda.

— Noslēpsimies un pagaidīsim, bet pēc tam pa pēdām uzmeklēsim viņu apmetni, — Ordins ierosināja.