Saņņikova Zeme

Ieplakas mala arī šajā pusē sastāvēja no bazalta, kas veidoja augstas, cilvēkam nepieejamas terases un stāvumus. Stāvajās kraujās mijās gan poraini, pat izdedžiem līdzīgi, gan blīvi slāņi, saskaldīti regulāros dažāda resnuma un garuma sešskaldņu stabos; vietām melnēja lielas alas vai nišas, kur patvērumu atrada klinšu auni. Gigantiskais vulkāns, kurš senos laikos aizņēma Saņņikova Zemi, droši vien bija darbojies ļoti ilgu laiku un lavas straumes izvirdumos plūdušas uz visām pusēm, iekām grandiozs iegruvums vulkāna centrālajā daļā izveidoja ieplaku ar karstiem avotiem — aprimstošo vulkānisko procesu pēdējām pazīmēm. Dažās lavas straumēs netrūka kalcedona, ahāta, karneola un opāla ieslēgumu, un onkiloni, kuri pavadīja svešzemniekus, zināja stāstīt, ka šajās sastingušajās lavas straumēs varot atrast krāsainus akmeņus sieviešu rotaslietu gatavošanai, bet no lielākajiem taisot bultu un šķēpu uzgaļus, kaut gan onkiloni dodot priekšroku kaulam, kas vieglāk apstrādājams.

Pēc nogurdinoša gājiena tās pašas dienas vakarā — tikai tāpēc, ka saule jau rietēja ļoti vēlu un diena bija gara — ceļotāji sasniedza bāzi pie kupenām, kur sastapa Ņikiforovu pie ugunskura cepam gaļu. Vientuļnieks pārsteigts aplūkoja abus kopā ar biedriem atnākušos onkilonus, un iezemieši savukārt brīnījās par ledus alā uzcelto telti un cilvēku, kurš atzinis par labāku dzīvot sniega mājoklī, nevis zaļā mežā. Viņus interesēja arī suņiem izraktās alas; nartas un kajaku ceļotāji onkiloniem nerādīja, lai neizpaustu, kādus satiksmes līdzekļus viņi lietojuši gājienā pāri lediem. Onkiloni nodomāja, ka baltie cilvēki visu mūžu mitinās sniegos un suņus izmanto kā nastu nesējus dzīvniekus.

Onkiloni aizgāja pārnakšņot mežu joslā, tālāk no sniega, bet ceļotāji iekārtojās uz naktsguļu teltī. Pirms rītausmas suņi, kas gulēja ārā pie alas ieejas, sāka izmisīgi riet. Ņikiforovs, pabāzis galvu no telts, pamanīja milzīga lāča siluetu. Zvērs ar pakaļējām ķetnām atgaiņājās no trim uzklupušajiem suņiem, kuri viņam aizdeva dusmas, bet ar priekšējām lūkoja izsvaidīt ledus bluķus, kas neļāva iekļūt blakus esošajā ledus noliktavā, kur glabājās dzīvnieku ādas, galvaskausi un gaļas krājumi. Kazaks uzmodināja biedrus un izlēca no telts ar šauteni rokās. Ieplaka, kā parasti, bija tinusies biezos miglas vālos, un vajadzēja atsaukt suņus, lai tos netrāpītu kāda lode. Lācis, izdzirdis cilvēku balsis, saslējās uz pakaļkājām un metās viņiem virsū. Nakts mijkrēslī un miglā zvērs šķita milzīgs, krietni vien augstāks par cilvēka augumu. Lāci no telts durvīm šķīra tikai divi trīs soļi, kad viņam krūtīs ieurbās divas lodes. Zvērs sagrīļojās, ierēcās un iegāzās tieši alā. Ņikiforovs tikko paguva atlēkt sānis, bet Gorjunovs metās atpakaļ teltī, kur Gorohovs un Ordins tumsā taustījās pēc savām šautenēm. Zvērs raustījās agonijā, un zem ķetnu zvēlieniem ledus gabali šķīda uz visām pusēm; suņi gaudoja, un no sniega alām viņiem piebalsoja trīsdesmit citas rīkles. Stāvoklis teltī kļuva kritisks; lācis, mazliet pašļūcis uz priekšu, jau varēja sasniegt ar ķetnām alas dibenā sadrūzmējušos ļaudis, kuri nekur tālāk vairs nespēja atkāpties. Par laimi, Ņikiforovs nezaudēja aukstasinību: pielādējis šauteni ar sprāgstošo lodi, viņš nogaidīja izdevīgu mirkli un izšāva no gluži niecīga atstatuma. Vēl dažas konvulsīvas kustības — un zvērs sastinga.

Šajā brīdī, saceltās kņadas un šāvienu satraukti, atskrēja abi onkiloni, nesdami rokā degošas pagales. Kopējiem spēkiem vīriem izdevās atvilkt lāci no alas ieejas. Zvērs bija neparasti liels, tā ka onkiloni brīnījās nenobrīnīdamies. Viņi lāču medībās devās tikai lielā barā, un gandrīz arvien vismaz pāris cilvēku gāja bojā vai guva smagus sakropļojumus. Tāpēc lāča ilkņus onkiloni vērtēja ļoti augstu, un tikai daži mednieki varēja ar tiem papildināt savu kaklarotu.

Sāka svīst gaisma. Pēc satraukuma pilnajiem brīžiem miegs vairs nebija ne prātā, un visi ķērās pie lāča dīrāšanas un grieza gabalos medījumu. Ņikiforovs saņēma daudz gaļas suņu barošanai, bet ar ādu ceļotāji nolēma izgreznot savu jauno mītni. Tāpēc viņi pierunāja onkilonus nest ādu tieši uz virsaiša apmetni, solīdamies, ka drīz vien uz turieni atnākšot arī paši. Ceļotāji bija izdomājuši šo plānu, lai uz veselu dienu tiktu vaļā no aizbildņiem un papūlētos iekļūt vampu novados, kur varētu pavērot mežonīgos cilvēkus miera laikā, nevis karagājienā, kā baltajiem bija piedāvājis Amnundaks.

PIRMĀ IEPAZĪŠANĀS AR VAMPU