Saņņikova Zeme

Pamazām visi bija piecēlušies. Sākās brokastis ar tiem pašiem vienveidīgajiem ēdieniem — ceptu un vārītu gaļu; vienīgi auksto pienu no ādas maisa aizstāja karsts, ar ūdeni atšķaidīts piens, kam bija pielikts maķenīt ezerriekstu miltu, — kaut kas līdzīgs virai, kurā peldēja mazi apcepta speķa gabaliņi. Vira bija diezgan garšīga.

Pie brokastīm ceļotāji apjautajās virsaitim, cik gadu onkiloni mītot Saņņikova Zemē. Ceļotāji bija jau uzzinājuši, ka šai tautai nav nekādas rakstības un visas ziņas par senču dzīvi viena paaudze nodod otrai, stāstīdama teiksmas un leģendas, kas varētu būt fantāzijas auglis. Taču tagad noskaidrojās, ka onkiloniem pastāv arī primitīva hronika.

— Vairāk nekā četrsimt gadu, — Amnundaks, mazliet padomājis, atbildēja. — Ja gribat zināt smalki, aiziesim tagadiņ pie šamaņa; līdzās viņa mājoklim guļ akmens, uz kura atzīmēts katrs šajā zemē nodzīvotais gads.

Pēc brokastīm ceļotāji virsaiša un desmit apbruņotu karavīru pavadībā pa platu taku cauri mežam devās uz rietumiem. Pa ceļam Amnundaks parādīja viesiem uz takas prasmīgi paslēptas lamatas — vairāk nekā divus metrus dziļu kvadrātveida bedri, pārsegtu ar tievām maikslīm, zariem un sakaltušām lapām. Tādās lamatās paretam iegāzās savvaļas vērši, zirgi un pat degunradži, ko onkiloni pēc tam nogalināja ar šķēpiem un bultām.

— Tādu slazdu uz zvēru takām mūsu zemē ir diezgan daudz, un arī jūs varat iegāzties šajās bedrēs, ja staigāsiet vieni paši, bez pavadoņa, — virsaitis brīdināja.

— Mums pa priekšu arvien skrien suns, — Gorjunovs iebilda, un tas ir gudrāks par degunradzi un vērsi; suns slazda priekšā apstāsies un tā mūs brīdinās.

— Onkiloniem suņi būtu visai noderīgi, — Ordins prātoja, — tie sargātu mājokļus un palīdzētu medībās un karagājienos pret mežonīgajiem cilvēkiem.

— Jūsu suņi šeit savairosies, un pēc dažiem gadiem mums pašiem būs sargi! — Amnundaks sacīja tik ciešā pārliecībā, ka sarunas dalībniekiem atlika vienīgi saskatīties un pasmīnēt.

Gājēji drīz vien nogriezās no lielās takas un iznāca nelielā norā pie šamaņa mītnes; tā bija būvēta tāpat kā virsaiša zemnīca, bet daudz mazāka, jo šamanis te mitinājās tikai ar vienu mācekli un vecu sievieti, kas viņiem abiem gatavoja ēst.

Šamanis, acīm redzot, jau brīdināts par apmeklējumu, sagaidīja viesus uz zemnīcas sliekšņa un aizveda viņus uz goda vietu iepretim mītnes durvīm. Mītne atgādināja īpatnēju anatomijas muzeju: pie visiem četriem stabiem, uz sijām un zem sānu pajumēm baloja upurēto briežu, vēršu un zirgu galvas, bet virs goda vietas rēgojās degunradža galvaskauss ar milzīgu ragu.

Tikko viesi bija apsēdušies, sirmgalve pasniedza viņiem cienastu — vārītas brieža smadzenes, mēli un lūpas. Tas bija upura briedis, ko iepriekšējās dienas vakarā svešzemnieki bija nogalinājuši ar saviem zibeņiem. Šamanis kā dievu kalps allaž saņēma garšīgākos gabalus no upurētajiem dzīvniekiem.

Uzzinājis no Amnundaka, ka viesi vēloties apskatīt akmeni, uz kura pierakstīti onkilonu dzīves gadi, šamanis pēc brokastīm veda viņus tālāk uz rietumiem. Taka drīz aizvijās ieplakas nomalē. Arī šeit pacēlās augsta, nepieejama melna bazalta siena, kuras virsotne slēpās zemu noslīgušajos mākoņos. Kraujas pakājē, tāpat kā citās vietās, gulēja ķērpjiem apaugušu akmeņu un klinšu bluķu sabiras. Starp akmeņiem rēgojās milzīgs, vairākus simtus tonnu smags bluķis. Laukums ap to plašā aplī bija attīrīts no akmeņiem un nolīdzināts. Pie šā klinšu bluķa onkiloni pielūdza dievus un tiem upurēja. Upurēto dzīvnieku kauli gulēja grēdā klints pakājē, ietverot melno akmeni baismīgā baltā joslā.

— Šis akmens, — Amnundaks paskaidroja, — nokrita no debesīm tajā gadā, kad mūsu senči atnāca uz šo zemi. Tāpēc mēs to godinām kā dievu sūtītu dāvanu. Katru reizi, kad pēc ziemas nakts saule parādās mums pirmo reizi, mēs šeit svinīgi pielūdzam dievus un tiem upurējam. Šamanis šos svētkus atzīmē ar svītru uz akmens. Tālab jūs varat saskaitīt, cik gadu mēs jau te dzīvojam.

Viņš aizveda viesus klinšu bluķa dienvidu pusē. Tā bija ļoti gluda, un uz tās varēja saskatīt ar cietu asmeni iecirstas nelielas vertikālas svītriņas; katra desmitā bija mazliet garāka, tā ka svītriņas varēja viegli saskaitīt. To skaits liecināja, ka onkiloni nodzīvojuši Saņņikova Zemē jau četri simti divdesmit četrus gadus.

— Kad Amnundaks sacīja, ka šis akmens esot nokritis no debesīm, — Ordins pusbalsī ieminējās, — es nodomāju, ka tas ir milzīgs meteorīts, tāpēc būtu ļoti interesanti to papētīt. Taču, kā izrādās, tas ir tikai bazalta bluķis un, protams, nogāzies no šīs pašas kraujas.

— Ko viņš saka? — šamanis jautāja.

Gorohovs pārtulkoja — baltais cilvēks domājot, ka akmens nokritis no kalnu kraujas, nevis no debesīm.

Šamanis pārmetoši pašūpoja galvu un sacīja:

— Lielais šamanis, kurš atveda mūsu senčus uz šejieni, pats redzējis šo akmeni krītam un pirmais sācis to pielūgt.