Saņņikova Zeme

Amnundaks nolēma izmantot daudzos atnākušos karavīrus, lai nākamajā dienā sarīkotu degunradžu medības ar dzinējiem, cerēdams uz balto cilvēku zibeņiem. Degunradži ļoti reti iegāzās uz takām izraktajās bedrēs, un onkilonu šķēpi un bultas nespēja izurbties cauri dzīvnieka biezajai ādai. Karavīri degunradža ādu vērtēja ļoti augstu kā labāko materiālu vairogu gatavošanai — tie izturēja vampu kaujas vāļu zvēlienus.

DEGUNRADŽU MEDĪBAS

Nākamajā rītā ar daudzo atnācēju palīdzību jaunās zemnīcas karkasa būvi pabeidza stundas ceturksnī.

Atstājuši zemnīcas pārklāšanu ar velēnām un iekšienes iekārtošanu sieviešu ziņā, visi sapulcējušies karavīri Amnundaka un svešzemnieku vadībā devās medībās vairākus kilometrus uz austrumiem, kur iepriekšējā dienā tika manīta degunradžu saime. Sapulcējušies karotāji — vairāk nekā simt vīru — ātri un klusītiņām lavīdamies pa mežmalu, ielenca nelielu noru, kur ganījās degunradži. Virsaitis un ceļotāji paslēpās netālu no takas, pa kuru vajadzēja dzīt medījumu.

Kad visi bija ieņēmuši savas vietas, onkiloni pēc Amnundaka signāla sāka sist ar rungām pa koku stumbriem, piebalsodami mežonīgajam troksnim ar kaujas dziesmas skaļajiem kliedzieniem. Tik pēkšņi pārsteigtie degunradži izbīli sāka skraidelēt pa noru, bet neredzamie ienaidnieki, šausmīgi trokšņodami, visur stājās viņiem ceļā. Beidzot dzīvnieki nonāca netālu no mednieku slēpņa. Norībēja četri šāvieni. Tēviņš pakrita uz ceļiem, tad pietrūkās kājās, aizskrēja līdz mežmalai un tur saļima. Mātīte ar mazuli auļoja projām pretējā virzienā un sastapās ar onkiloniem, kuri pēc šāviena bija iznākuši no meža. Bet tagad degunradžu mātīte ienaidnieku redzēja un, nepievērsdama uzmanību ne kliedzieniem, ne šķēpiem un bultām, kas lidoja no visām pusēm, ar galvas triecienu pasviedusi gaisā pirmo pagadījušos onkilonu, izlauzās cauri karotāju ķēdei un pazuda mežā. Mazulis, acīm redzot, tikai nesen piedzimis, atpalika no mātes, un viņu aizturēja suņi, ieķerdamies sānos ādas krokās. Tomēr suņiem laikam klātos plāni, ja piesteigušies onkiloni nenogalinātu mazuli ar šķēpiem.

Medības bija ilgušas stundas ceturksni; gaisā uzsviestajam onkilonam gan bija lauzta kāja, tomēr šī nelaime nepavisam nemazināja mednieku uzvaras prieku. Ievainoto uzlika uz nestuvēm, ko žigli sataisīja no divām kārtiņām un tikko nodīrātās mazā degunradža ādas, un tūliņ aiznesa pie šamaņa, kurš dziedināja ari brūces un slimības. Pārējie ķērās pie vecā degunradža, no kura pēc pusstundas palika pāri vienīgi skelets, kā ari kuņģa un zarnu saturs; visu pārējo sagrieza gabalos un aiznesa uz apmetni.

Atgriezušies ap pusdienas laiku, ceļotāji redzēja, ka viņu jaunā mītne jau gandrīz pabeigta, trūka vienīgi zvērādu, ko paklāt guļvietās, un saimnieču.

Adas salūkoja Amnundaks no saviem krājumiem, bet saimnieces vajadzēja izraudzīt pavasara svētkos, līdz kuriem bija palikušas vēl trīs dienas. Ceļotāji nolēma izmantot šo laiku, lai aizstaigātu uz bāzi pie kupenām — apraudzīt Ņikiforovu un atnest no turienes dažas nepieciešamas mantas.

Tomēr vīriem vajadzēja vest diezgan ilgas sarunas, iekām izdevās pārliecināt Amnundaku, lai viņš atlaiž ceļotājus bez liela konvoja un sūta viņiem līdzi tikai divus karavīrus.

Nākamajā rītā ceļotāji atstāja onkilonu apmetni un izraudzījās ceļu gar ieplakas rietumu nomali, lai tuvāk iepazītos ar šo apvidu. Viņi gāja gar polārbērzu mežu, kam cauri vijās neskaitāmas briežu takas. Šeit, sūnekļos, kas aizstiepās plašā joslā starp akmenājiem un bērzu biezokņiem, gani uzraudzīja Amnundaka ģints ziemeļbriežu baru.

Ziemeļbriedis — vienīgais onkilonu mājdzīvnieks — deva viņiem pienu, gaļu un ādu. Šos produktus papildināja nomedītie zvēri un putni, kā arī ezeros sazvejotās zivis, bet no augu barības onkiloni uzturā lietoja ezerriekstus, ko sievietes izzvejoja ezeros, un saranas sīpolus, ko izraka pļavās. Onkiloni bija patiešām miermīlīga cilts, kas ķērās pie ieročiem vienīgi tādēļ, lai atvairītu kaimiņos dzīvojošo vampu uzbrukumus. Vampu savukārt sagādāja pārtiku tikai medībās un iznīcināja daudz savvaļas dzīvnieku, turpretim onkiloni tos saudzēja; tāpēc dzīvnieki vairāk turējās ieplakas dienvidu daļā, kur viņus mazāk vajāja, bet vampu mednieki bieži iebruka onkilonu novados un nesaudzēja arī ziemeļbriežu ganāmpulkus. Galvenokārt tieši tāpēc onkiloni naidojās ar vampu un bija spiesti arvien turēties kaujas gatavībā. Bez tam vampu reizēm nolaupīja jaunās onkilonietes, kas rupjās apiešanās un smago pirmatnējās dzīves apstākļu dēļ gūstā drīz gāja bojā, ja vien viņām neizdevās aizbēgt. Protams, sieviešu laupīšana nesekmēja mieru starp onkiloniem un vampu, un sadursmes starp abām ciltīm nekad nemitējās.